Viesturs Vilks no 1951.-1958. gadam mācījās Rīgas 42.septiņgadīgajā skolā (tag. Rīgas Mežaparka vidusskola) un 1958. gadā izglītību turpināja iegūt Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas Tērpu šūšanas un modelēšanas nodaļā (RLMV, tag. MIKC Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas Apģērbu dizaina izglītības programma). RLMV 20.gs 50.-60. gados pedagogi bija: gleznotājs Jānis Ērglis (1891-1964;
Solveigas Vasiļjevas mākslas valoda tiek izpausta vairākos mākslas veidos – tēlniecībā, grafikā u.c. Tēlniecības darbu radīšanai māksliniece izmanto granītu, marmoru, koku, bronzu, arī nerūsējošu tēraudu, sveķus un dažādas šo materiālu kombinācijas. Solveigas Vasiļjevas darbos reflektējas arī iegūtā arhitektes specialitāte. Sākotnēji māksliniece realizēja tēlniecības darbus arhitektūras maketiem līdzīgā modernisma plastikā,
Egils Bormanis radošo mūžu ir veltījis pedagoģijai un ir ilggadējs Māras Muižnieces Rīgas Mākslas skolas zīmēšanas un grafikas priekšmeta pasniedzējs. Mākslinieks strādā oforta, akvatintas, mecotintas u.c. tehnikās, veidojis radošos ciklus modernisma stilistikā: “Pastarā tiesa” (1991), “Process” (1994), “Vēsts” (1996) u.c. Egils Bormanis 1966. gadā iestājās Rīgas 6. vidusskolā un
Mākslas zinātnieces Dzintras Andrušaites vīrs ir gleznotājs Juris Zvirbulis, dēls – mākslas galerijas vadītājs Toms Zvirbulis. Autore aktīvi piedalījusies kultūras aktivitātēs Latvijā, Zviedrijā, ASV, gatavojot pētījumus un referātus par Latvijas un latviešu trimdas radošo dzīvi un nozīmīgiem māksliniekiem, piemēram, mākslinieka Niklāva Strunkes arhīva pārvešanu uz Latviju 1988. gadā. Dzintra Andrušaite
Zigmunds Bielis strādā portreta, mazās formas un memoriālajā tēlniecībā, sākotnēji modernismā, vēlāk postmodernisma stilistikā. Tēlnieks ir iecienījis un radošajam darbam izmanto dažādus materiālus – bronzu, arī koku, granītu, metālu, betonu, ledu un citus materiālus. “Par savas darbības galveno mērķi uzskatu cilvēka ķermeņa skaistuma reabilitāciju mākslā,” ir tēlnieka radošais moto. Zigmunds
Mākslas zinātniece Ruta Čaupova savu daiļradi ir veltījusi tēlniecības un tās autoru darbu formveides izpētei. Mākslas zinātniece personīgi pazīst un pārzina Latvijas tēlnieku daiļradi. Rutas Čaupovas tēlniecības redzējums ir bāzēts klasiskajā modernismā un viņas viedokļa kompetence ir augsti novērtēta. Ruta Čaupova (Žuniņa) no 1945. gada mācījās Līksnas septiņgadīgajā skolā (tag.
Lidija Zariņa darbojusies Latvijas vēsturē nozīmīgākajā modes dizaina uzņēmumā “Rīgas Modeļu Nams” kā māksliniece, tērpu modelētāja, modeļu demonstrētāja un galvenā mākslinieka vietniece no 1966.-1988. gadam. Māksliniece daiļradē pārvaldīja plašu sieviešu apģērbu diapazonu, radīja gan biroja un dažādu nozaru apkalpojošās sfēras darbinieču funkcionālus tērpus, gan brīvi veidotus sintētiskā auduma lietusmēteļus jauniešiem.
“Māksliniece nereti savu keramiku apglezno ar angobām un pigmentiem. Savās kompozīcijās izmanto dabas formas ziedu-augu stilizāciju,” Intas Lindemanes daiļradi raksturojis keramiķis Kārlis Knopkens. Māksliniece strādā mālā, veido šķīvjus, podus, ziedu traukus, krūzes, bet šamotā veido dārza keramiku. Keramiķes daiļradē nozīmīga loma bija dzīvesbiedram, tēlniekam Kārlim Danem (1943-1982). Inta Lindemane no 1951.-1958.
Māksliniece Ģertrūde Zeile darbojusies radošo personu lokā – tēvs Antons Zeile un māte Anna Zeile bija pašizglītības ceļā izkopuši dzīves estētikas izjūtu, māsa – tēlniece Valentīna Zeile un dzīvesbiedrs, gleznotājs Vitolds Kačerovskis (1926-1997; LPSR Mākslas fonda direktora p.i. 1975). Radošajā daiļradē gleznotāja izkopusi savpatnu modernisma domāšanu ar ekspresionisma un fovisma
Marija Karkovska (Kokorēviča) no 1961.-1969. gadam mācījās Rīgas 3.internātskolā (tag. Rīgas Valdorfskola). 1964. gadā viņas zīmējums bija publicēts žurnālā “Zīlīte”, un 1966. gadā piešķirta medaļa Maskavas starptautiskajā bērnu zīmējumu izstādē “Mana zeme – manas mājas”. No 1969. gada Marija Karkovska mācības turpināja Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas Telpu dekoratīvās noformēšanas nodaļā
