SARUNA AR MĀKSLINIEKU JURI NIKIFOROVU (NIKIFU)

Latvijas Mākslinieku savienība (LMS) aicina iepazīties ar LMS valdes locekles, mākslas zinātnieces Diānas Lagunas sarunu ar vairākos mākslas veidos darbojošos mākslinieku, LU mācībspēku Juri Nikiforovu. J.Nikiforovs ir ieguvis LMS balvu virtuālajā izstādē “Mākslas dienas. Latvijas Mākslinieku savienībai 80”, kas apskatāma LMS vietnē www.makslasdienas.lv no 17.05-20.06.2021.

Juris Nikiforovs absolvējis Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļu, diplomdarba vadītājs Zigurds Zuze(1929-2003), 1985.gadā. LMS biedrs kopš 1989.gada, izstādēs sākotnēji piedalījies ar lielizmēra postmoderniem antropomorfiem un zoomorfiem objektiem, kurus bija veidojis kopā ar LMA Tēlniecības  nodaļas 1986.gada beidzēju tēlnieci Ausmu Neretnieci (1959-2006). Šobrīd J.Nikiforovs strādā medaļu mākslā, kā arī izgatavo darbus autortehnikā, risinot sižeta tautoloģisko ritmiku kā  darbā “Cietoksnis” (tempera, papīrs, 94x74cm, 2020), ko arī atzīmēja LMS izstādes kontekstā.

Diāna Laguna: Par augstvērtīgu māksliniecisko sniegumu virtuālajā izstādē “Mākslas dienas. Latvijas Mākslinieku savienībai 80” Jūs esiet ieguvis iespēju rīkot personālizstādi “Latvijas Mākslinieku savienības” galerijā 2022./2023. gadā.  Ko Jums nozīmē šis nozīmīgais radošās darbības novērtējums?

Juris Nikiforovs: Balvas piešķiršana, protams, ir ļoti saviļņojoša un par to es esmu dikti satraukts. Liekas, ka citi autori varbūt pat bija  labāki ar saviem darbiem. Saprotu, ka vērtēšanas komisijai ir laba humora izjūta. Varbūt tā ir arī nedaudz vieglprātīga, bet kamēr nav pārdomājusi, es pateicos. Kaut gan, ja ir piešķirta balva manam skolotājam Gunāram Krollim par mūža ieguldījumu, varbūt tas tik nejauši un nepārdomāti nav. Es apsveicu par mūža ieguldījuma balvu arī Gunāru Krolli! Protams, esmu priecīgs un pateicīgs par šo balvu un iespēju.

D.L.: Mākslas dienu izstāde jau otro gadu norisinās virtuālajā vidē. Kā Jūs vērtējiet vizuālās mākslas izstādes virtuālo formātu?

J.N.: Visnotaļ pozitīvi, protams. Domāju, ka šis formāts ir draudzīgs autoriem. Tāpēc, ka tas ir pieejams plašam skatītāju lokam. Var man nepiekrist, bet šķiet, ka šajās izstādēs zaudē lielie formāti. Lielie formāti ekspozīcijā uzreiz uzrunā ar savu izmēru.  Ja izstādēs parasti lielam darbam blakus negribas nostāties, jo to mazo var arī neieraudzīt, tad te ir otrādi. Foto dokumentējums virtuālajā izstādē ļauj arī mazos darbus labi, uzmanīgi apskatīt, uz laba monitora visu to smalki izpētīt. Foto dokumentējums un tā kvalitāte ir paša autora ziņā, ja ir kāds objekts, iekārtojums vai instalācija fotografēta, ļoti bieži autors var pat vinnēt ar izteiksmīgu fotogrāfiju. Izstāžu zālē noteikti būtu savi nosacījumi, kā iekārtot un kā uzstādīt darbu. Foto jau viss skaisti, tomēr gribas pārliecināties arī klātienē, aptaustīt visu. Tas tāpat kā ar kafijas dzeršanu – var jau kafiju mājās uztaisīt, bet gribas jau ar draugiem aiziet uz kafejnīcu un tur pasēdēt. Domāju, ka 3D un virtuālās izstādes ir nākotnes formāts.

D.L.: Mērogs, Jūsuprāt, šajās izstādēs ir visgrūtāk nolasāms?

J.N.: Nevar nemaz tā līdzināt ar darbiem izstāžu telpās. Ir darbi, kuri “ņem” ar savu fizisko lielumu, fizisko klātbūtni. Salīdzinājumam, piemēram, zilonis kā zvērs. Parādīsi bildīti un skudra varbūt  palielinājumā izskatās vēl drausmīgāka par ziloni.

D.L.: “Mākslas dienu” tradīciju “Latvijas Mākslinieku savienība” saglabājusi kopš 1959. gada. Cik svarīga māksliniekiem, tostarp Jums, ir dalība šajā izstādē mūsdienu situācijā?

J.N.: Par citiem es nevaru spriest, bet redzot, ka atsaucība ir liela, var secināt, ka māksliniekiem ir interese par šo izstādi. Mēs ar savu skolotāju, otru izstādes laureātu Gunāru Krolli, neesam vienīgie dalībnieki. Esmu priecīgs, ka šī tradīcija ir saglabāta, par to jau vien “Latvijas Mākslinieku savienību” var uzslavēt.  Labi, ka “Mākslas dienu” izstāde, viss šis notikums mūsdienās nav ideoloģijas pavadiņā, ideoloģijas saitē, bet ir brīvs, bez cenzūras un žūrijas. Tā ir viena kārtīga, nopietna izstāde, kas ir bez žūrijas. Interesanti ir izsekot “Mākslas dienu” tradīcijas attīstības ceļam no pasākumiem Doma laukumā līdz virtuālās izstādes formātam šogad.

D.L.: Jūs uzskatiet, ka šo tradīciju vajadzētu saglabāt arī nākotnē?

J.N.: Vajag saglabāt, bet tas nenozīmē, ka nevajag domāt arī par citiem formātiem, projektiem, izstādēm un izmantot jaunas iespējas. Bet “Mākslas dienas” nevajag nojaukt vai aizvietot ar ko citu. Tas tāpat kā ar nosaukumu saldējumam – tas pats nosaukums, bet tu jūti, ka garša nav tā pati, kaut kas nav. Aizvietot nevajag! Tas ir bijis kaut kas labs, tik interesanta vēsture šīm “Mākslas dienām”. “Mākslas dienas” tradicionāli saistās ar radošajām biedrībām un organizācijām, kam arī ir liela nozīme.

D.L.: Jūs 1985. gadā esiet beidzis grafikas nodaļu Latvijas Mākslas akadēmijā. Kas mudināja pievērsties trīsdimensiju objektu veidošanai un stāties “Latvijas Mākslinieku savienības” Tēlnieku apvienībā. Vai loma bija arī dzīvesbiedrei, tēlniecei Ausmai Neretniecei?

J.N.: Viņa ir lieliska māksliniece un ļoti talantīgs cilvēks. Tam visam ir loma un šī ietekme noteikti ir atzīstama. Pēc izglītības esmu grāmatu grafiķis, ilustrators. Es šo jomu neesmu pametis, laiku pa laikam grāmatām kādas ilustrācijas veidoju. Bet tā nav mana vienīgā aizrautība mākslā, man ir interese par dažādām jomām, tostarp arī tēlniecību. Darbu attīstībā zināma ir ietekme ir arī mākslinieciskajai videi, to arī nevar noliegt. Varbūt tā ir arī kāda nejaušība vai sagadīšanās, nozīme ir tam, ar kādiem cilvēkiem tu sastopies. Grafiķu sekcija kā organizācija tāda stipri vēsa un noslēgta sevī bija, kad es mēģināju tai tuvoties. Varbūt pat likās konservatīva. Es nerunāju par grafiķiem kā māksliniekiem un personībām, mūsu grafiķi kā personības ir lieliski. Tēlnieki, turpretī, ļoti atvērti un draudzīgi bija. Varbūt tāda kā ironija sanāca, ka iestājos Tēlnieku apvienībā. Bet šobrīd pat esmu priecīgs, ka tas pavērsiens ir šāds bijis.

D.L.: Pēc tam atkal atgriezāties pie darbu radīšanas plaknē. Tā šobrīd ir Jūsu galvenā darbības joma?

J.N.: Pa laikam kādu grāmatas ilustrāciju uztaisu, vai arī zīmējumus, krāsainus zīmējumus, gleznojumus, man ir darbi arī jauktā tehnikā. Man ir dažādas intereses un aizraušanās, kas viena otru pastiprina un sasaucas. Mani ne tik ļoti interesē “plaknes” māksla, bet “plakanā” māksla. Piemēram, šobrīd esmu aizrāvies ar medaļu mākslu. Latvijā pastāv “Latvijas medaļu mākslas klubs”, tajā arī ir draudzīgi cilvēki. Šajos, ar medaļu mākslu saistītajos, pasākumos es piedalos. Es esmu arī FIDEM biedrs (International Art medal Federation – D.L.), piedalos starptautiskajās FIDEM izstādēs. Atskatoties atpakaļ, kad es veidoju stipri trīsdimensionālus darbus, jāsecina, ka kaut kas no grafikas mani laikam arī šajā jomā ietekmēja. Man patīk ar papīru strādāt, visas papīra īpašības. Skulptūras es veidoju vieglas, no papīra, bet nevis origami, kas ir locīts papīrs. Mans moto un devīze bija – lai es pats ar savām rokām varu savu darbu pacelt. Sanāk tādi “vieglie” darbi. Nevis “pavieglie”, bet vieglie darbi fiziskā nozīmē, nevis pārnestā. Darbus, ko var viegli salikt un izjaukt, lai nav arī uzglabāšanas, strādāšanas un telpu problēmu. Papīra darbus ir viegli uzglabāt. Tos saliek mapītē, pašauj mapīti padusē un krietnu daļu no daiļrades tajā mapītē var arī aiznest. Saliekamus vides objektus vadājot, sanāk kārtīga performance, piemēram, tramvajā vedot kādu skulptūru. Iespējams kāds nejaušs dokumentējums šiem procesiem ir bijis, diemžēl pats neesmu pārāk nopietni darbu dokumentēšanai un fiksēšanai pievērsies. Varbūt jālūdz sabiedrībai, varbūt kāds ir kaut ko dīvainu ir  fotografējis, nesam vai vedam kādu skulptūru. Reiz kādā preses izdevumā netīšām ieraudzīju bildi, kurā mēs esam veidojuši priekšnesumu un fotogrāfs ir fiksējis šo bildi citā kontekstā. Tas konteksts bija par kādu jauniešu sociālo problēmu,  kam nebija nekādas saistības ar mūsu performanci. Ar mašīnu šos darbus vedot sanāk vesels priekšnesums.

D.L.: Tradicionālos tēlniecības materiālus darbu veidošanai nemaz neizmantojāt, Jūsu darbi tapuši galvenokārt asamblāžas tehnikā?

J.N.: Kārtīgie tēlnieki ar kārtīgiem materiāliem strādā, veļ akmeņus kalnā, kaļ akmeņus vai lej darbus bronzā. Bronzā tagad man sanāk strādāt veidojot medaļas, arī ar sintētiskiem, jauktiem materiāliem, ne jau tikai no papīra vien man darbi veidoti. Ar vides objektu taisīšanu saistās kāda specifika. Tā ir ļoti aizrautīga lieta, vides objekti ir vērtīgi, tas ir tāds pilnvērtīgs notikums. Bet kā jau tas ir ar visiem notikumiem – tie kādreiz beidzas. Kad svētki beidzas, pārņem skumjas. Tāpat kā bieži vien pēc Ziemassvētkiem – domā, ko ar to eglīti darīt, mest ārā, bet tas konfeti  paliek…vai pēc dzimšanas dienas paliek tā netīro trauku kaudze. Protams, mākslas darbus par netīriem traukiem nenosauksi, bet paliek jautājums – ko darīt ar vides objektiem, ja gadījumā tie nevar palikt tajā izstāžu namā, tajā konkrētajā vidē. Labi, ja sanāk to visu foto un video formā fiksēt. Ja nē, tad paliek atmiņas vien.

D.L.: Vai pieļaujat, ka atkal varētu atgriezties pie vides objektu un telpisku kompozīciju radīšanas?

J.N.: Kāpēc nē, man patīk formas un satura problēmas, mitoloģiskais aizrauj, vēsturiskais žanrs man patīk. Šobrīd mēģinu medaļu mākslā saturu risināt, izmantot simbolus, ko mēs sabiedrībā lietojam. Man patīk parādīt darbos dažādus informācijas slāņus, kas ir ikdienā. Nav jau tā, ka mēs vienu domu domājam un viss. Ejot, piemēram, pa ielu, iespējams, domāju par franču valodas izrunu, bet, šķērsojot krustojumu, strādnieki veic ceļa remontu. Un tas viss notiek vienlaicīgi. Varbūt kāds vandālis vai huligāns uzvilcis grafiti uz mājas stūra. Ne jau visi grafiti ir tik ļoti neglīti, kādai pamestai ēkai tas tik briesmīgs un traucējošs neizskatās un atsevišķos gadījumos traki nosodāms nav. Runa ir par to, ka pēkšņi ir cita veida informācija visam pāri. Cilvēks ir tik skaists radījums. Cilvēka darbi ne vienmēr ir skaisti, bet cilvēks kā fiziska būtne ir ļoti skaists. Kāpēc šai skaistajai formai virsū vajadzīgs vēl kāds tetovējums? Vai tam ir kāda sociāla nozīme. Kādreiz tas varbūt apzīmēja statusu, bet tagad tas ir tikai rotājums. Tādai skaistai formai kā cilvēks liek pa virsu vēl to zīmējumu. Kaut vai apģērbs – tas ir vēl kāds cits informācijas slānis. Visapkārt ir šie  daudzie dažādie slāņi. Tas viss mani interesē.

D.L.: Medaļu māksla ļauj to visu sintezēt, nelielā formā var ielikt ietilpīgu vēstījumu.

J.N.: Jā, tās ir kā dainas, kā maziņš dzejolītis, kurā var ielikt noskaņu. Atšķirībā no dainām, medaļu mākslā ir citi izteiksmes līdzekļi. Medaļās var kaut ko skarbāku pateikt. Dainas jau ir tādas mīļas pēc noskaņojuma, neskatoties uz to, vai ir priecīgas vai traģiskas. Medaļu māksla ir tēlniecība, bet pats mākslas veids ir starpā starp trīsdimensionālo un pilnīgi pretējo – izteikto plaknes mākslu. Tāpēc daudzi dizaineri vai grafiķi nodarbojas ar monētu un tamlīdzīgiem projektiem.

D.L.: Jūsu 20.gs. 80. gadu posmā radītie lielformāta darbi, piemēram, “SOS” (Degunradzis), “Kentaurs”, “Noass”, “Pērkons” prasīja zināmu uzdrīkstēšanos. Kas ir galvenais vēstījums, ko caur savu mākslu vēlaties nodot skatītājiem šodien? Varbūt mākslinieks nemaz par to nedomā?

J.N.: Domā, domā! Par to, kas ir apkārt. Pilnīgi banāls gadījums, bet vienā medaļā es arī parādīju cilvēkus maskās. Es saprotu, ka tagad ir ļoti daudz šādu darbu un ar kaut kādu oriģinalitāti nav ko lielīties, bet tas ir tas laiks, kad tev spiež to masku vilkt un tu saproti, ka neko nepadarīsi. Tev tā maska riebjas, spiež degunā, veidojas rieva un kutina nāsis, bet tu nevari to nevalkāt, nevari apdraudēt citus, tev arī pašam jāpasargājas. Piemēram, šāda, ļoti banāla tēma,  bet ne jau visas tēmas ir tādas, kas varētu šobrīd likties banālas. Ir domas, kas ilgi galvā nēsātas. Vai tas ir turpinājums tam, kas ir agrāk veidots vai tas ir kaut kas pagājis, bijušais posms, kas turpinās. Ir daudz mākslas vēsturē mākslinieku, kurus grūti ielikt kādā vienā plauktiņā. Ir skaidrs, ja viņš dzīvojis simts gadus, tad ar vienu kāju vienā stilā, ar otru –  citā. Tas laika posms dikti garš izvēršas, sanāk, ka jāmēra dažādos posmos. Ja runājam par terminoloģiju, mūsdienās ir ieviesies tāds dikti dīvains termins “laikmetīgs”. Ja tas ir īpašvārds, tad viss kārtībā. Ja tā ir daļa no kāda apzīmējuma, tad prasās vēl kaut kas. Kas tas  “laikmetīgs” tāds ir? Man tāda pašironija šobrīd sanāk. Ledus laikmets – viss ir skaidrs, tas ir laika posms. Laikmets nevar būt kaut kas izstiepts, tas ir periods. Ja laikmetu saprot kā mūsdienu mākslu, kas tas ir par posmu? Ir bronzas laikmets, renesanse, industriālais, informācijas vai digitālais laikmets. Šo terminu ir grūti iztulkot, bet cilvēki ir aizrāvušies ar šo vārdu. Es arī jūtu, ka man tas ir pielipis, es mēģinu nelietot terminu “laikmetīgā māksla”, bet man tas līp klāt. Iztulkot to arī precīzi nevar. Angliski, piemēram, “age’’ , lai gan tas nav vienīgais variants, kā iztulkot šo vārdu. “Age” ir arī vecums, tad laikmetīgā māksla uzreiz ir veca māksla. Mākslas vēsturē ir daudz neveiksmīgu apzīmējumu – modernisms, avangards. Māksla jau ir ļoti interesanta visos šajos stilos, bet pats termins noveco. Avangards tagad ir ar sirmu bārdu. Vai arī modernisms – vecmāmiņas un vectētiņa māksla.

D.L.: Termina “laikmetīgā māksla” vietā pareizi būtu lietot terminu “mūsdienu māksla”?

J.N.: Termins “laikmetīgs” vairs netiek lietots kā īpašvārds mākslas stilam. Ar “laikmetīgo mākslu” sāk apzīmēt noteiktu mākslas parādību, kas īstenībā nebūt nav nemaz tik ļoti mūsdienīga. Ja, piemēram, runājam par kādām konceptuālās mākslas izpausmēm, tām jau arī sirmums pie deniņiem kopš 20.gadsimta 70. gadiem.

D.L.: Jūs esiet strādājis mākslā dažādos laika posmos  un atšķirīgās politiskajās situācijās. Kādai būtu jābūt mākslas un mākslinieka lomai mūsdienu sabiedrībā?

J.N.: Mākslinieka loma ir izteikti tradicionāla. Īstenībā tas ir tāds paradoksāls vērtējums un spriedums. Tam ir tik daudz līdzības ar aizvēsturiskiem laikiem, ar rituālu darbību. Tagad amatniecība bieži tiek saukta par dizainu. Vēl aizvien mums ir amatniecība, bet bieži amatnieciski darbi tiek saukti par dizaina projektiem. Nav nekāda vaina, amatniecība attīstās. Pa jokam teiktu, ka māksla šobrīd ļoti bieži ir kā izklaide. Tā arī ir ironija, tik traki jau nav, ir arī ļoti nopietni darbi.  Mākslinieks jau ir brīvā profesija, brīvmākslinieks. Tā kā algotnis ar savu brīvo šķēpu un jautājumu, kam varētu pakalpot. Mākslinieks ir brīvākais no visiem kalpiem. Pašam nākas sameklēt projektu, kurā iesaistīties, pašam sev izdomāt darbu un pielietojumu. Vistrakākais, ja nākas kalpot mūzām, tai vēstures mūzai. Mākslai jau nav savas mūzas, tā dabū izmantot vēstures mūzu no antīkās pasaules.

D.L.: Šis jautājums šobrīd ir ļoti aktuāls arī mūzikas nozarē. Mūzikā mūsdienās arī grūti nošķirt, kurš ir izklaides formāts un kas ir profesionālā mūzika.

J.N.: Domāju, ka tā situācija ir ļoti līdzīga. Mūzika taču ir brālis vai māsa vizuālajai mākslai. Ir arī daudzas starpjomas un virzieni un nav zināms, kā tie attīstīsies. Visas šīs jomas ir līdzīgas un tajās ir līdzīgas problēmas. Kāpēc nepalūkoties uz sportu un fiziskām nodarbēm sportā. Ir taču mašīna, ar kuru var ātrāk braukt, bet cilvēks tāpat skrien. Ir kaut kāds aparāts vai ceļamkrāns, ar kuru var celt, bet cilvēks tāpat ceļ, nes, mēģina sevi fiziski parādīt un pierādīt. Sportā bieži izskan: “Beidzot  tiek labots Latvijas desmitgades rekords vai pasaules rekords tāllēkšanā!”. Un es aizdomājos, kā tas būtu mūsu jomā, mākslā: “Beidzot šis talantīgais mākslinieks vai māksliniece mēģināja nostāties blakus dižajam iepriekšējo gadu zīmētājam!”. Mūsdienās nepieciešams akcentēt profesionālismu. Šobrīd grūti mākslu novērtēt, bet tieši profesionālisms, spēja to izdarīt jānovērtē. Nevajag skatīties tikai uz mākslas izklaides vērtību, bet kvalitāti. Neskatīties uz to vērtību, ko kāds mantrausīgs, mantkārīgs cilvēks mēģina mākslīgi caur savu bagātību ieguldīt mākslas darbā, kas viņu nemaz neinteresē. Viņš iegulda ar cerību pie pirmās izdevības, kādā biržas kāpuma vai krituma brīdī pārdot to savu loloto “mākslas darbu”. Protams, nevienu kolekcionāru tas neinteresē. Nepieciešams novērtēt tieši profesionālo vērtību, izpildījumu no profesionālā viedokļa.

D.L.: Vai profesionalitāti nosaka izglītība? Jums ir arī pedagoga pieredze.

J.N.: Ir banālais standarta izteiciens, ka nepieciešams ieguldīt noteiktu stundu skaitu, tad esi profesionālis attiecīgajā jomā. Bet tieši tā arī ir, ja tu kārtīgi piepūlies, ir rezultāts. Man patīk izbaudīt darba garšu, ar tādām lietām ar, kurām esmu aizrāvies. Piemēram, zīmēšanā man patīk tieši tas pats process, patīk tā apziņa, ka man ir kaut kāda ideja darbam, ka es varu to ideju izspēlēt un tā attīstās. Es varu ilgi strādāt, man patīk process. Man patīk atgriezties arī pie kādas agrākās idejas, patīk turpināt izstrādāt kādu iesāktu vai līdz galam nepabeigtu darbu. Es varu ilgi ķimerēties. Man patīk tajā ieguldīt laiku un darbu. Ja es paskatos uz citu mākslinieku izpildījumiem un varu ieraudzīt ieguldīto darbu, tad tā ir tā vērtība. Nevis naudas vērtība tam darbam, ko birciņā pieliek klāt, tā ir cita vērtība.

D.L.: Kas sniedz vislielāko gandarījumu mākslā – pats radīšanas process, darbu eksponēšana izstādēs, skatītāju atzinība vai kādi citi aspekti?

J.N.: Darbu radīšana ir tāds mierīgs un atturīgs posms. Eksponēšana ir satraukts brīdis un fiziski grūts darbs, kad skraidi pa izstāžu zāli, nervozē un domā, kā tas darbs iedzīvosies telpā un vidē. Ja ir autoru grupa, jādomā, lai darbi viens otru atbalsta, lai lielie vai spilgtie darbi mazos “nenoēd”. Skatītājs ir svarīgs, autors jau nevar pats par saviem darbiem priecāties. Pats autors jau zina sava darba vērtību, taču nevar noliegt, ka ir ļoti patīkami, ja tiec atzīts, ja tev izsaka kādu komplimentu. Tas ir jauki! Varbūt tas tā diplomātiski un pieklājīgi, bet kad profesionālis tev papliķē pa plecu, tas ir tāds pamudinājums un stiprinājums, nevar to noliegt. Katrs mākslinieks kaut nedaudz, bet tomēr ir patmīlīgs. Gluži narciss jau nav, bet iespējams, ir arī tādi mākslinieki. Sabiedrības reakcija ir vajadzīga, daudzi saka, ka pat negatīva reakcija. Daudzi gadījumi mākslas vēsturē zināmi, kad mākslinieks skatītāju speciāli kaitina un provocē. Skatītājs ir svarīgs kā mākslas procesa sastāvdaļa. Ir mākslinieks, pēc tam seko mākslas darbs un tad skatītājs. Ir arī tāda pieeja, ka viss ir māksla. Literātiem viss ir literatūra, aktieriem viss ir teātris,  kino viss ir kino. Te arī viss ir māksla. Ieejot muzejā vai mākslas telpā, pats dežurants jau arī ir daļa no tā visa.

D.L.: Varbūt jau ir radušās kādas domas par Latvijas Mākslinieku savienības galerijā plānoto izstādi?

J.N.: Es vēl esmu ļoti mierīgs un lepns – paskatieties, kāds izskatās cilvēks, kurš saņēmis balvu un tūlīt taisīs izstādi! Pagaidām ir tāds klusuma brīdis, lēnām jau sāks satraukums parādīties. Šobrīd izvērtēju, par ko man tā balva ir piešķirta. Kaut kādas domas ir, par to, kāds varētu būt izstādes tēls. Vēl aizvien domāju arī par situāciju, kas ir pasaulē, arī attālināto variantu. Šobrīd vēl esmu eiforijas stadijā, vēl jānolaižas pie zemes. Kad nolaidīšos uz zemes, apsēdīšos pie galda, uzmetīšu plāniņu un tad strādāšu. Pa to gadu vai pusotru viss smuki jāsataisa.

D.L.: Lai tad izdodas izbaudīt šo gandarījuma brīdi!

J.N.: Nē, tā izbaudīšana notiek pati par sevi, to nevajag vēlēt. Labāk vēlēt, lai izdodas kārtīgi pastrādāt, lai nerodas nekādi milzīgi šķēršļi. Negulēt uz vecajiem lauriem!

D.L.: Kāds būtu Jūsu vēlējums “Latvijas Mākslinieku savienībai” 80 gadu jubilejā, kuru tā šogad atzīmē?

J.N.: Lai “Latvijas Mākslinieku savienība” saaudzē esošo un meklē jauno! Es gribētu novēlēt tai 1000 gadus! “Latvijas Mākslinieku savienība” dara un ir iecerējusi, tieši to, kas nepieciešams. Tās ir izstādes un atbalsts māksliniekiem. Tāpēc jau tā organizācija ir vajadzīga. Gribu novēlēt, lai tā būtu iekārojama vide, organizācija, kurā jaunie mākslinieki gribētu iestāties. Lai savienība arī turpmāk sniegtu atbalstu māksliniekiem izstāžu organizēšanā, nodrošinātu rezidences Zvārtavas pilī, veidotu kontaktus ar tuviem un tāliem kolēģiem, sniegtu padomus, būtu izstāžu un projektu realizācijas vieta. To visu novēlu turpināt un attīstīt. Lai nāk jaunie mākslinieki ar savām idejām! Es pārdomāju – gribētu novēlēt “Latvijas Mākslinieku savienībai” nevis 1000, bet 1001 gadu!

Nikifs “Cietoksnis”, papīrs, tempera, 59×47 cm, 2020