Rudens 2009 “Laimīgās mākslas muzejs”

Vai 22. autobuss ved uz laimi? Ved uz "Laimīgās mākslas muzeju", kurš mēnesi atradīsies 2 autobusa pieturu attālumā pirms Rīgas lidostas.

“Laimīgās mākslas muzejs”

30.10.2009 – 28.11.2009

darbdienās no 14:00 līdz 19:00
se, sv no 12:00 līdz 17:00
pirmdienās – slēgts

Šā gada Rudens izstādē “Laimīgās mākslas muzejs” aicinām piedalīties visos mākslas medijos strādājošus māksliniekus, kas ir vai nav LMS biedri, kā arī mākslas augstskolu studentus.

  • Vēlams, lai darbi būtu radīti pēdējā gada laikā.
  • Katrs autors var iesniegt 1- 2 darbus.
  • Izstādei iesniegtie darbi tiks žūrēti.
  • Darbu nodošana 15. un 16. oktobrī no plkst. 12.00 – 19.00 Rīgā, Ziedleju ielā 1.
  • Žūrijas rezultātu paziņošana 19. oktobrī. Ekspozīcijā neiekļauto darbu saņemšana 19.-21. oktobrī no plkst. 12.00 – 20.00 Ziedleju ielā 1.

Nokļūšana:

  • Ar sabiedrisko transportu.

22. autobuss (Abrenes iela-Lidosta), izkāpšana pieturā Rūdas. Šķērsojot šoseju, jādodās atpakaļ līdz pagriezienam pa labi uz Kalnciema ielu. Ejot pa Kalnciema ielu jāsasniedz K. Ulmaņa gatve. Ejot garām DUS Statoil, jāpagriežas pa labi uz Plieņciema ielu un pirmajā pagriezienā pa kreisi jāpagriežas uz Zemturu ielu. Pirmajā pagriezienā pa labi sākas Ziedleju iela.

  • Ar personisko transportu.

Virzienā no centra jābrauc pa K. Ulmaņa gatvi līdz pagriezienam uz Lidostu, kur pa estakādi jāšķērso K. Ulmaņa gatve un jāuzbrauc uz tās pretējā virzienā. No K. Ulmaņa gatves jānogriežas pa labi uz Plieņciema ielas.

No Plieņciemas nākamajā pagriezienā pa kreisi jāuzbrauc uz Zemturu ielas. Pirmajā pagriezienā pa labi sākas Ziedleju iela.

Izstādi organizē: biedrība “Latvijas Mākslinieku savienība”

Izstādi atbalsta: Valsts Kultūrkapitāla fonds, SIA “Pinakotēka”

Izstādes kurators: Normunds Pucis

Vērojot, kā Latvijas sabiedrības vairums šobrīd (2009.gada 30.oktobrī – 28. novembrī) līdz mielēm izbauda melnās strīpas eksistenciālās šausmas – drīz nebūs darba, nebūs, ko ēst, arī iekrājumi, pēdējo gadu vadošajam dzīves stilam ļaujoties, gādāti minimāli, nāksies emigrēt – kalendārā rudens mākslas skate šoreiz inscenēta kā Laimīgās mākslas muzejs.

Zināms, provokācija, lasot izstādes nosaukumu bez ierastajiem burtiem “k”, “e”, “t”, kas laikmetīgo pārvērš laimīgajā, ir apzināta. Tomēr, kuram te ir laiks un enerģija nodoties ironijai vai argumentētai institūciju politikas kritikai? Depresīvai, ievelkošai, ar naudas smārdu aplīpošai? Izstādes ideja, ticiet/neticiet, ir sirdsšķīsta: kā mirāža pa ceļam uz lidostu jūsu acu priekšā iznirst pārsimts ainu, kas varbūt apelē jūsu nacionālās vājības.

Atšķirībā no truli komunicējošā suvenīru klāsta kioskos, arhetipiskajiem kultūras vizuālajiem kodiem, kuri zemapziņas līmenī diktē mums tos pieņemt un atkārtot, vai britu psihologu proklamētās laimes formulas (L = P + (5 x E) + (3 x A), kur L apzīmē laimi, P – personības raksturojumu, E – esamību, A – nepieciešamību pēc augstākas kārtības) un citām tamlīdzīgām uztveres opcijām “Laimīgās mākslas muzeja kolekcija” mēģina atklāt iespējami dažādās pieredzēs izdzīvotas vīzijas. Tās vieno vēlme par spīti ārējai nedrošībai, haosam un negācijām radoši pievērsties mūžīgajai laimes meklējumu tēmai, kas mākslā vienlīdz veiksmīgi mēdz tikt risināta ikdienišķi un neparasti, personiski un globāli, racionāli un poētiski.

Būtiski ir apzināties mākslas spēka laukus situācijā, kad dzīves stils attur cilvēkus no mākslas (kas tomēr jau savā būtībā ir tendēta diskutēt ar cilvēku) un tīrs estētiskais baudījums tiek aizstāts ar ko citu – dokumentalitāti, politiku, personības arheoloģiju, mākslas darba robežu pārbaudījumiem, jaunu vides teoriju radīšanu. Laikmetīgā izpausmes formā māksla meklē vārdus/tēlus, lai runātu par aktuālām tēmām atbilstoši mentalitātei un veidam, kā mēs šodien uztveram pasauli. Tomēr vienlaikus tā turpina arī kopēt mitoloģisko matricu, atgādinot klasikas karaoki – mēs atkal un atkal dziedam to pašu, nomainās tikai izpildītājs, stils, auditorija.

Tajā pat laikā ikviens cienījams mākslinieks (“Tādas lietas kā māksla patiešām nav. Ir tikai mākslinieki – vīri un sievas, kuriem ir dāvāts brīnišķais talants atrast pareizo saskaņojumu krāsām un formām,” E. Gombrihs) savos radošajos meklējumos jūtas īpašs, pirmreizīgs, gatavs atklāt savu pasaules, lietu kārtības izpratni, ko itin bieži veido spontānu sajūtu nospiedumi. Bez tam īstu mākslinieku allaž pavada lielas cerības un trauslas šaubas, kā Sv. Augustīnu, sakot: “Kas apturēs cilvēka sirdi, lai tā nekustas un ierauga, kā mūžība nekustoties nosaka nākotni un pagātni, pati nebūdama ne nākotne, ne pagātne? Vai gan mana roka spēj kaut ko tādu?” (Atzīšanās, 11. grāmata, 10)

Laipni lūgti Laimīgās mākslas muzejā!