Helēnas Heinrihsones radošā daiļrade veidojusies radošo personu lokā: brālis Sergejs Davidovs, dzīvesbiedrs, gleznotājs Ivars Heinrihsons, meita gleznotāja Anna Heinrihsone.
Helēna Heinrihsone (Jeļena Davidova) no 1960.-1967. gadam mācījusies Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolā (JRRMV, tag. MIKC NMV Jaņa Rozentāla mākslas skola). JRRMV klases audzinātājs bija matemātikas un astronomijas skolotājs Jānis Kalnciems (1909-1992), pedagogi tolaik bija: direktore Elza Stalaža, mākslinieki Arnolds Griķis (1908-1988; JRRMV pedagogs no 1946-?), Ivars Andris Vijups (1934-2006; JRRMV pedagogs 1961-2005, direktors 1994-1996), Harijs Blunavs (1924-2006; JRRMV pedagogs 1957-1991), Kārlis Bušs (1912-1987; JRRMV direktors 1948-1961), Marta Urbāne (RLMV pedagoģe), Silvija Jēgere (1921-2008; JRRMV pedagoģe), Gunārs Ezernieks (1932-2019; JRRMV pedagogs 1962-1965), Jānis Zemītis (1940-2008; JRRMV pedagogs 1965-1981), Jānis Osis (1926-1991; JRRMV pedagogs) u.c. Helēnas Heinrihsones klasesbiedri bija nākamie mākslinieki, pedagogi: Maija Bērziņa, Teiksma Feldberga (Kondrāte, 1948-2008), Anita Meldere, Helēna Svilāne-Kuzmina (1949-2003), Biruta Jansone (Tomsone), Rudīte Dreimane (Sala), Silvija Šķipsna (Zvaigzne) u.c. Kursa audzēkņi kopīgi ir rīkojuši izstādi “Kalnciema klase” (2017, Rīgas Kultūras un atpūtas centra “Imanta” Baltā galerija; Kalnciema kvartāla galerija, Rīga; 2018, Talsu muzejs).
No 1967.-1973. gadam Helēna Heinrihsone studēja Latvijas PSR Valsts Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļā (LMA, tag. Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās mākslas nodaļas Glezniecības apakšnozare). LMA Glezniecības nodaļas pedagogi bija gleznotāji: katedras vadītājs Vladimirs Kozins (LMA Glezniecības katedrā strādāja 1945-1995), Rita Valnere (1929-2015; LMA Glezniecības katedrā 1967-2000), Eduards Kalniņš (1904-1988; LMA Glezniecības katedrā 1945-1988), Imants Vecozols (LMA Glezniecības katedrā 1967-1999), Boriss Bērziņš (1930-2002; LMA Glezniecības katedrā 1964-1999), Pēteris Postažs (LMA Glezniecības katedrā 1971-2019), Edvards Grūbe (1935-2022; LMA Glezniecības katedrā 1979-2000), Konrāds Ubāns (1893-1981; LMA pedagogs 1925-1981, Glezniecības katedras pedagogs 1956-1981), Indulis Zariņš (1929-1997; LMA pedagogs no 1958, Glezniecības katedras pedagogs no 1962, LMA rektors 1988-1997) u.c.
Helēna Heinrihsone 1973. gadā absolvēja LMA Glezniecības nodaļu ar diplomdarbu “Pie jūras ar bumbu”, vadītājs Eduards Kalniņš. Līdzās Helēnai Heinrihsonei pie Eduarda Kalniņa LMA Glezniecības nodaļu absolvēja Ivars Heinrihsons ar darbu “Uzbrukumā”, Anita Meldere ar darbu “Saulē un vējā”, Induļa Zariņa un Rūdolfa Sausēna (1921-1999) vadībā ar diplomdarbu – gleznas “Kristus zaimošana” (“Ecce Homo”, Nīderlande, 16. gs. 2. puse) restaurāciju absolvēja Staņislavs Astičs. LMA Scenogrāfijas specialitāti pedagoga, scenogrāfa Gunāra Zemgala (1934-2018) vadībā absolvēja Romualds Geikins-Geimans ar darbu “Dekorāciju meti H.K.Andersena pasakām”, Juris Dimiters ar diplomdarbu – animācijas filmu “Ziloņi un zaķi”, arī Baiba Pika. LMA Pedagoģijas nodaļu absolvēja gleznotājs Leonīds Bauļins (1945-2002) u.c.
Helēna Heinrihsone no 1973.-1975. gadam darbojās pedagoģijā, kā VEF Kultūras pils Glezniecības studijas (Tautas glezniecības studija “Varavīksne”) vadītāja. VEF Glezniecības studijas vadītāji kopš 1961. gada bijuši gleznotāji: Uldis Zemzaris (1928-2022), Jurģis Skulme (1928-2015), Jānis Zemītis (1940-2008), Harijs Kārkliņš (1927-2008), Daina Riņķe (1941-2023; VEF Glezniecības studijas vadītāja 1967-1973), Ilze Strekavina (1948-2020; VEF Glezniecības studijas vadītāja 1975-2020), šobrīd vadītāja ir gleznotāja Baiba Ābelīte.
No 1977. gada Helēna Heinrihsone bija pedagoģe T.Zaļkalna LPSR Valsts Mākslas akadēmijas (LMA) Mākslinieciskās konstruēšanas trīsgadīgajos kursos. LMA kursu pedagogi tolaik bija: grafiķi – Valdis Villerušs (LMA kursu pedagogs kopš 1970), Arturs Ņikitins (1936-2022; LMA kursu pedagogs 1975-1992), Aleksandrs Dembo (1931-1999; LMA kursu pedagogs 1962-1992), gleznotāji – Mihails Korņeckis (1926-2005; LMA Sagatavošanas kursu pasniedzējs, vadītājs 1964-1978), gleznotāja, pedagoģe Dagmāra Villeruša (LMA pedagoģe, Vakara kursu vadītāja kopš 1979) Arvīds Būmanis (1942-2000; LMA Sagatavošanas kursu pedagogs no 1972), Aleksandrs Stankevičs (1932-2019; LMA pedagogs 1962-1999), arhitekti – Oļģerts Ostenbergs (1925-2012; LMA pedagogs kopš 1976), Ivars Bumbiers (1932-2020; LMA vakara kursu pedagogs 1963-1986), arhitekte, gleznotāja Maija Elizabete Meņģele (LMA kursu Stilu mācības pedagoģe), tēlnieki – Tālivaldis Gaumigs (1930-2016; LMA pedagogs 1961-2015), Arvīds Drīzulis (1934-2019; LMA pedagogs 1965-2018), dizaineri – Ilze Krūmiņa-Karlsone (LMA kursu pedagoģe 1977-1992), Valdis Celms (LMA kursu pedagogs 1975-1977), Gunārs Glūdiņš (1938-2020; LMA pedagogs no 1964), dizainers Alnis Mitris (LMA kursu pedagogs no 1975), lekcijas bionikā lasīja biologs Māris Kundziņš (1936-2018), mākslas zinātniece Edīte Bērziņa (LMA kursu tehniskas estētikas pedagoģe) u.c. LMA Mākslinieciskās konstruēšanas trīsgadīgajos kursos no 1976.-1979.gadam mācījās dizainers Eduards Milašs u.c.
Helēna Heinrihsone piedalās izstādēs kopš 1972. gada, pirmā izstāde “Ziedi mākslā” (“Mākslas dienas 72”, Latvijas Dabas muzejs, 1972). Vēlāk piedalījusies izstādēs: Baltijas 4. Glezniecības triennāle (1978, Viļņa, Lietuva), “Jaunie mākslinieki no Latvijas PSR” (1985, Rostoka, Vācija-VDR), “Pasaule, notikumi, cilvēki” (1988, bij. izstāžu zāle “Latvija”, LNMM), “La Dolce Vita” (1988, LMS JMA galerija “Jāņa Sēta”), “Ankora Vita” (1992, galerija “Jāņa Sēta”), “Vita Nova” (1996, galerija “Jāņa Sēta”, kopā ar Ivaru Heinrihsonu, Sarmīti Māliņu, Sergeju Davidovu, Annu Heinrihsoni, Kristianu Šicu), “Gleznotāji no Rīgas” (1989, Eduarda Nahamkina tēlotājmākslas galerija, Ņujorka, ASV), 1. Vispārējā latviešu mākslas izstāde (1990, bij. Ārzemju mākslas muzejs, izstāžu zāle “Arsenāls”, LNMM), “Gleznas” (1993, Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs (DMDM), LNMM, kopā ar Ivaru Heinrihsonu, Intu Celmiņu, Edvardu Grūbi), “Geo-Geo” (1996, SMMC-R), “Abstrakcionisms Latvijas glezniecībā” (2003, izstāžu zāle Arsenāls, LNMM), “Konversija. Helēna Heinrihsone, Dzintra Vilks, Egils Rozenbergs, Ivars Heinrihsons” (2009, DMDM, LNMM), “Tikai neraudi! Feministiskie skatījumi Latvijas mākslā: 1965-2023” (2023, LNMM), “Mūra nojaukšana. Latvijas māksla 1985-1991” (2023, LNMM) u.c.
Helēna Heinrihsone rīkojusi personālizstādes un nelielas grupu izstādes: kopā ar Ivaru Heinrihsonu (1976, Sporta biedrības “Daugava” ūdenssporta bāze, Jūrmala), “Gleznas” (1990, kopā ar Ivaru Heinrihsonu, galerija Mans’s, Jēkabpils), “Helēna Heinrihsone. Glezniecība” (1990, LNMM), “Svarīga tikšanās” (1996, kopā ar Ivaru Heinrihsonu, galerija “Rīgas Galerija”), “Maģiskais reālisms” (2014, galerija “Bastejs”), “Ar ūdenskrāsām” (2017, galerija “Māksla XO”), “Sieviete” (2021, galerija “Māksla XO”), “Sietspiedes” (2022, galerija “Māksla XO”) u.c.
Helēna Heinrihsone bija LMS Jauno mākslinieku apvienībā no 1975. gada, uzņemta ar VEF Kultūras pils direktora Nikolaja Kardašova (1922-1997) izsniegtu izziņu. Latvijas Mākslinieku savienības biedre māksliniece ir kopš 1978. gada un uzņemta ar gleznotāja, mākslas zinātnieka Roma Bēma (1927-1993), gleznotāju Induļa Zariņa, Herberta Siliņa (1926-2001) rekomendācijām, LMA rektora, gleznotāja Valda Dišlera (1922-2011, LMA rektors 1976-1987) parakstītu raksturojumu, LMS Gleznotāju sekcijas priekšsēdētāja, gleznotāja Ojāra Ābola (1922-1983) izsniegtu ieteikumu, LMS valdes priekšsēdētāja, gleznotāja Edgara Iltnera parakstītu lēmumu. Lēmumu pamatoja pozitīvs LMS valdes balsojums 9/38. PSRS MS lēmumu apstiprināja 1979.gadā ar vecākās inspektores L.Kozlovas parakstu. Helēna Heinrihsone bijusi LMS Gleznotāju sekcijas biroja locekle, žūriju un darbu iepirkšanas komisijas locekle. Māksliniece piedalījusies LMS rīkotajās izstādēs “Mākslas dienas” (kopš 1972), “Rudens” (kopš 1976), kā arī LMS simpozijos “Gleznotājs un porcelāns” Zvārtavas pilī, Gaujienas pagastā, Smiltenes novadā (2000-2001). Simpozijos piedalījās mākslinieki: Ieva Maurīte, Inta Celmiņa, Kristiāna Dimitere, Aija Zariņa, Ivars Heinrihsons, Frančeska Kirke, Dace Lielā, Vija Zariņa, Aija Jurjāne, Kaspars Zariņš, Kristaps Zariņš, Tatjana Krivenkova, Ieva Iltnere, Miervaldis Polis, Māris Subačs, Andris Vītoliņš, Juris Ģērmanis, Jānis Mitrēvics, Andrejs Ameļkovičs, Maruta Raude, keramiķu Ineses Brants un Sergeja Sokolova (Krievijas Imperatora porcelāna fabrika, Sanktpēterburga) vadībā. Simpozija darbi ir pamats LMS muzeja porcelāna kolekcijai.
Helēna Heinrihsone saņēmusi apbalvojumus: Triju Zvaigžņu ordeņa IV šķira, Ordeņa virsniece (2008), Latvijas Muzeja gada balva, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs (2007), “Dienas” gada balva kultūrā, laikraksts “Diena” (2008), Latvijas Kinematogrāfistu savienības balva “Lielais Kristaps” – Labākais animācijas mākslinieks (2008), Purvīša balvas nominante (2009), “Mākslas akadēmijas balva 2016” (2016). No 2021. gada Valsts kultūrkapitāla fonda Mūža stipendiāte.
Helēna Heinrihsone radījusi darbus glezniecībā gan eļļas, gan akvareļa tehnikās, strādājusi arī grafikā, grāmatu ilustrācijās, animācijā un porcelāna apgleznošanā. Savu daiļradi viņa aizsākusi 1970. gadu vidū, bet jau tolaik iezīmējās rokraksts, ko nevar nepamanīt un kas vēlāk tikai pilnveidojās. Mākslinieces rokrakstam raksturīga tēlu veidošana ar spilgtām krāsām un plaknē. H.Heinrihsones gleznu saturā ir viņas pašas dzīve un notikumi, kas norisinās apkārt. Ikkatrs sižets ir personiski un emocionāli izjusts. Gleznu kompozīcijās bieži gan tēli ir kā simboli, gan arī izjūtama krāsu simbolika. Savas izjūtas viņa izsaka ar krāsām. Gleznošanas process ir ilgs, dažkārt tiek izmantotas vecmeistaru tehnikas, dažkārt lazējumi un gleznu izmēri arī ir dažādi, bet sākot no 20.gs. 80.gadu beigām tie kļūst arvien monumentālāki, un te jūtama ārzemju ceļojumu un izstāžu apmeklējumu ietekme. Māksliniece ir daudz ceļojusi, un šie citzemju iespaidi atspoguļojas arī viņas darbos, piemēram, Meksikas iespaidi, kas rezultējušies Latvijas mākslā retā žanrā – vanita. Tās ir klusās dabas ar galvaskausiem vai galvaskausi vieni paši kā mūžīgās dzīves simbols, un ierosinājums šim simbolam rodams arī kristīgajā reliģiskajā žanrā.
Helēnas Heinrihsones daiļradē nozīmīgs darbs ir altāra gleznas triptihs Kolkas luterāņu baznīcā (1993), kas ir viens no pirmajiem laikmetīgajiem reliģiskā žanra gleznojumiem baznīcā un toreiz izraisīja ļoti neviennozīmīgu vērtējumu.
Būtisks ir Helēnas Heinrihsones daiļrades aspekts, kas parādās animācijas filmā “Spēlēju, Dancoju!” (2007, režisore Roze Stiebra, Studija “Dauka”). Žilbinoši spilgtie tēli un kontrastējošā vide videoklipu montāžas stilistikā ir novitāte latviešu literatūras atspoguļojumā animācijā.
Helēnas Heinrihsones darbi ir asociācijām bagāti, bieži vien tie ir uz ironijas robežas. Ja agrāk vairāk bija figurālas kompozīcijas, tad 21. gadsimtā arvien biežāk kompozīcijās ir autores dabas vērojumi, ko viņa bieži vien ir uzskicējusi skicēs, vai veido kā aplikācijas, bet gleznās tie spoži izstaro kāda zieda (rozes, atraitnītes u.c.) vai dabas motīva būtību. Kompozīcijās tēli bieži vien tiek veidoti fragmentēti, kā būtiskāko uzsverot kustību un kontekstu ar ideju. Mākslinieces daiļrade spilgti parāda viņu kā modernisma stilistikas turpinātāju ar fovistiski izvēlēto krāsu gammu un plaknē veidotajiem tēliem, kuru radīšanā kā mākslinieciskās izteiksmes līdzeklis izmantota deformācija, radot grotesku vai ironisku izteiksmi arvien minimālistiskākās kompozīcijās.
Nozīmīgākie darbi LMS muzejā:
“Rīga svētku naktī”, 1977, kartons, eļļa, 140×150 cm;
“Gulošā (Pašportrets)”, 1979, kartons, eļļa, 60×70 cm;
“Veltījums aizmirstām lauku kapsētām”, 1983, kartons, eļļa, 160×125 cm;
“Gleznošana naktī”, 1985, kartons, eļļa, 160×120 cm;
“Agrs rīts pilsētā”, 1988, kartons, eļļa, 175×165 cm;
“Andalūzijas meitene”, 1990, audekls, eļļa, 80×60 cm.
Ar gleznotājas daiļradi iespējams iepazīties izdevumā “Helēna Heinrihsone” (2002, teksts Eduards Kļaviņš, Inese Riņķe, “Rīgas Galerija”).
Mākslinieces Helēnas Heinrihsones darbi atrodas Latvijas Mākslinieku savienības muzejā, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, Ludviga muzejā (Ķelne, Vācija), Valsts Tretjakova galerijā (Maskava, Krievija) un citos muzejos, kā arī privātajās kolekcijās Latvijā un ārzemēs.
Helēna Heinrihsone “Andalūzijas meitene”, 1990, audekls, eļļa, 80×60 cm, LMS muzejs