Aija Zariņa ir viena no ievērojamākajām Latvijas gleznotājām, kura veica paradigmas maiņu un ieviesa jau iepriekšējo paaudžu modernisma mākslinieku iezīmēto stilistiku. Tādi mākslinieki kā Jānis Pauļuks (1906-1984), Rūdolfs Pinnis (1902-1992), mākslā darbojās drosmīgi, nerēķinoties ar konservatīviem kolēģu uzskatiem. Arī Aijai Zariņai, kura ne tikai gleznojusi, bet arī veidojusi objektus un telpiskas instalācijas, piemīt prasme domāt, just un spējas uzbūvēt stabilu daiļrades sistēmu.
Aija Zariņa (Žukovska) no 1961. gada mācījās un 1972. gadā beidza Kokneses vidusskolu (tag. Ilmāra Gaiša Kokneses vidusskola). 1972. gadā apmeklēja Valsts Mākslas akadēmijas (LMA) Sagatavošanas kursus, kuru pedagogi tolaik bija: gleznotāji – Andrejs Rozenbergs (1937-2017; LMA Sagatavošanas kursu pasniedzējs 1964-1978), Aleksandrs Stankevičs (1932-2015; LMA Sagatavošanas kursu pasniedzējs 1962-?), Mihails Korņeckis (1926-2005; LMA Sagatavošanas kursu pasniedzējs, vadītājs 1964-1978), Lija Būmane (1940-1990; LMA Sagatavošanas kursu pedagoģe 1970-1990), Inta Celmiņa (LMA Sagatavošanas kursu pedagoģe 1970-1990) u.c.
No 1976.-1982. gadam Aija Zariņa studēja LPSR T.Zaļkalna Valsts Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļā (LMA, tag. Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās mākslas nodaļas Glezniecības apakšnozare). LMA Glezniecības nodaļas pasniedzēji tolaik bija gleznotāji: katedras vadītājs Vladimirs Kozins (1922-2023; LMA Glezniecības katedrā strādāja 1945-1995, katedras vadītājs), Rita Valnere (1929-2015; LMA Glezniecības katedrā strādāja 1967-2000), Eduards Kalniņš (1904-1988; LMA Glezniecības katedrā strādāja 1945-1988), Imants Vecozols (LMA Glezniecības katedrā strādāja 1967-1999), Boriss Bērziņš (1930-2002; LMA Glezniecības katedrā strādāja 1964-1999), Andris Začests (LMA Glezniecības katedrā strādāja 1976-1986), Pēteris Postažs (LMA Glezniecības katedras pedagogs 1971-2019), Roberts Muzis (LMA Glezniecības katedrā strādāja 1978-1999), Edvards Grūbe (1935-2022; LMA Glezniecības katedrā strādāja 1979-2000), Vilis Ozols (1929-2014; Glezniecības katedras vadītājs 1989-1991, pasniedzējs ?-1999), Indulis Zariņš (1929-1997; LMA Glezniecības katedras pedagogs 1962-1997, rektors 1988-1997) u.c.
Aija Zariņa 1982. gadā absolvēja profesora Edgara Iltnera (1925-1983) LMA Glezniecības nodaļas Stājglezniecības meistardarbnīcu ar diplomdarbu “Raža” (audekls, eļļa, 180×125 cm). Viņai līdzās diplomdarbu pie Edgara Iltnera izstrādāja Svetlana Kotļarova, savukārt pie vadītāja Vladimira Kozina LMA Glezniecības nodaļu absolvēja Vladislavs Rubulis ar darbu “Rojas zvejnieki” un Alberts Pauliņš ar darbu “Jaunais ceļš”. Induļa Zariņa vadīto LMA Monumentālās glezniecības darbnīcu absolvēja Sandra Krastiņa ar diplomdarbu ““Pēc demonstrācijas” freskas mets Ļeņina rajona izpildkomitejai, Rīgā”, Ieva Iltnere ar sienas gleznojuma metu Rīgas Purvciema vidusskolai “Pirmajām skolām Vidzemē. 1804.gads”, Aleksandrs Gubenko ar gleznojumu “Veltījums Jāzepam Vītolam”, kas eksponēts Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas vestibilā, Jānis Mitrēvics ar metu sienas gleznojumam freskas tehnikā “Senā Rīga/1900.gads. Nemieri” bij. Centrālā valsts Oktobra revolūcijas un sociālistiskās celtniecības arhīva, tag. Latvijas Valsts arhīva telpām 3×12 m dimensijās. LMA Pedagoģijas nodaļā pie gleznotāja, profesora Jāņa Zemīša (1940-2008) absolvēja Ģirts Muižnieks ar diplomdarbu – gleznu “Pie Daugavas”, pie Uno Daņiļevska (1945-2007) absolvēja Laila Ķelle ar darbu “Uz terases”, LMA beidza arī I. Bērzupe, E. Bušmane, V. Borovskojs, I. Krišjanova, D. Leite, A. Muižniece, I. Brodiņa, E. Dovnorovičs.
20.gs. 80-tie gadi bija PSRS valstiskuma ideoloģiskā norieta laiks un progresīvi noskaņotas personālijas PSKP, LĻKJS komitejās atbalstīja noteiktas radošu jauniešu neformālās domas un viedokļus, kā arī kultūras un mākslas izpausmes un to izaugsmi. Uzturot labas attiecības un uzrādot labu māksliniecisko līmeni, radošā inteliģence arī LMS un LĻKJS veicināja mākslas pasākumus – izstādes un akcijas, kas pulcēja apmeklētājus. Līdzīgi mākslas notikumi risinājās arī citviet PSRS pilsētās – Maskavā, Ļeņingradā (tag. Sanktpēterburga) – tika veidotas lielas un plašas izstāžu platības. Ekspozīcijās sāka pielietot “baltā kuba” principu. Iedvesmojoties no mākslas aktivitātēm un prakses citviet pasaulē, palielinājās izstāžu aktivitāte, pieauga nepieciešamība pēc darbu lieliem formātiem un spilgtiem dekoratīviem krāsu laukumiem. Šīs tendences aktualizējas arī LPSR, un sadarbības sinerģijā iesaistījās Latvijas jaunie mākslinieki, kas tika aicināti arī uz izstādēm ārpus PSRS.
Pārmaiņas bija nobriedušas arī mākslas praksē, jo jau ilgstoši bija strādāts tikai cildenās, cēlās un skaistās estētiskās kategorijās. Neglītā un pretīgā estētiskie jēdzieni izstāžu praksē nebija pielietoti, līdzīgi kā dekonstruktīvā, neoekspresionisma u.c. stilistika, pretēji Rietumeiropas apritei. Neizbēgami, šāda veida stilistikas ieviešana saistījās ar zināmu mākslinieku aktīvismu, akcijām un nepietiekami stabilu profesionālismu gan no mākslinieku, gan galeristu, gan skatītāju puses. Tomēr radošuma kritiskā masa viesa izmaiņas un bija kā progresa zīme. Aija Zariņa būdama emocionāli atvērta pārmaiņām, uzreiz iesaistījās jaunajās radošajās aktivitātēs, sākotnēji bagātinot darbus ar tīro krāsu pamattoņu laukumu kompozīciju risinājumiem un mainot gleznu formātus.
Glezniecības praksē Aija Zariņa pēc lielo ideoloģisko, publiski finansēto un nodrošināto projektu apturēšanas, pievērsās personālizstāžu praksei un privātiem projektiem galerijās. Stilistiski māksliniece turpināja uzsākto metodi gleznas projektēt un būvēt tēlus kā bezgalīgās struktūras. Pamatelementi – bija trīsstūris, līnija, pusapļa vai apļa formas. Darbu uzbūvē to izteiksmībai autore atsacījās no krāsu un lineārās perspektīvas, anatomiskās uzbūves attēlošanas. Protams, attēlojuma vēstījums bija patapināts 20.gs. 80.g. antīkās mitoloģijas, reliģisko sižetu pārfrazēts traktējums, kas attēlo mūsdienu sadzīvi un personāžus. Aija Zariņa veica laikabiedru netiešo portretējumu – labsirdīgas, uz izdzīvošanu vērstas būtnes eksistenciāli centieni integrēties un izdzīvot. Mākslinieces iecienītie cikli – “Zuzanna”, “Eiropas nolaupīšana”, “Galva” u.c.
Aija Zariņa izstādēs sāka piedalīties studējot LMA, no 1981. gada, pirmā izstāde – Republikāniskā portretu izstāde (1981, bij. LPSR Valsts Mākslas muzejs, LNMM). Māksliniece piedalījusies izstādēs: “Baltijas glezniecības triennāle” (1982, Viļņa, Lietuva), “Daba. Vide. Cilvēks” (1984, Rīgas Sv.Pētera baznīca, ideja Ojārs Ābols (1922-1983)), Baltijas Republiku jauno mākslinieku konkursa izstādē (1988, Viļņa, Lietuva, Galvenā balva), “Rīga-Latviešu avangards” (1988, 1989, Rietumberlīne, Ķīle, Brēmene, VFR, kuratores Barbara Štraka, Helēna Demakova), “Maigās svārstības” (1990, LNMM, bij. izstāžu zāle “Latvija”), “Latvija – XX gs. kūlenis. 1940-1990” (1990, LNMM, bij. izstāžu zāle “Latvija”, ideja Pēteris Bankovskis, kuratore Helēna Demakova, iekārtojums Kristaps Ģelzis), “Firkpedvāles sarunas” (1994, Pedvāles mākslas parks, kuratori Ivars Runkovskis, Ojārs Feldbergs,), “Valsts” – 2. Sorosa Mūsdienu mākslas centra – Rīga izstāde (1994, ideja, tolaik dzīvesbiedrs Ivars Runkovskis, kuratore Helēna Demakova), “Piemineklis” – 3. Sorosa Mūsdienu mākslas centra – Rīga izstāde Rīgas pilsētvidē (1995, kuratore Helēna Demakova), “Geo-Geo” – 4. Sorosa Mūsdienu mākslas centra – Rīga izstāde (1996, kuratori Jānis Borgs, Irēna Bužinska, Pedvāles mākslas parks), “Māksla pēc gadsimta” (1996, galerija “Rīgas Galerija”, kuratore Inese Riņķe), “Opera” – 5. Sorosa Mūsdienu mākslas centra – Rīga izstāde (1997, Dailes teātris, kuratore Solvita Krese), “Klusā daba Nr.3” (1999, LMS galerija, kuratore Inese Baranovska), “Laikmeta liecinieki” (2002, LNMM, kuratore Inese Baranovska), “Maigās svārstības” (2004, LNMM izstāžu zāle “Arsenāls”, kuratore Inga Šteimane), “Muzeja laiks” (2005, LNMM, kuratore Elita Ansone), “Dialogs” (2007, Viļņas glezniecības triennāle, Viļņa, Lietuva), “Gender Check” (2009, MUMOK muzejs, Vīne, Austrija, 2010, Varšavas Nacionālā mākslas galerija “Zacheta”, Polija), “Varavīksne” (2010, galerija “Daugava”, kuratore Anda Treija), “Viņš nemeklē patiesību, viņš grib iespaidot?” (2011, “Rīgas mākslas telpa”, kuratore Inga Šteimane), “CDH–2011. Mākslinieks. Pilsēta” (2011, kuratori Margarita Karlova (Krievija), Aija Zariņa, Diāna Laguna, Centrālais Mākslinieku nams, Maskava, Krievija), “Rudens” (2012, galerija “Daugava”, kuratore Anda Treija), “Lai gadījums kļūtu par notikumu” (2013, Rīgas pilsētas izstāžu zāle ”Rīgas Mākslas telpa”, kuratore Inga Šteimane), “Spēle” (2014, galerija “Daugava”, kuratore Anda Treija), “Putnu dienas Alksnāja ielā” (2016, galerija “Daugava”, kuratore Anda Treija), “No laika gala” (2017, Rīgas pilsētas izstāžu zāle “Rīgas mākslas telpa”) u.c.
Aija Zariņa rīkojusi personālizstādes: “Gleznas” (1986, “Mākslinieku nams”), divas personālizstādes 1989. gadā – tag. LNMM, izstāžu zālē “Arsenāls” un Eduarda Nahamkina galerijā (Ņujorka, ASV), personālizstādi “Princeses Gundegas melnajā istabā” (1991, bij. LMS Jauno Mākslinieku apvienības izstāžu zāle “Jāņa sēta”), “Kentaurs, putns un zilonis” (1992, bij. izstāžu zāle “Latvija”, LNMM), “Kentaurs, putns un zilonis II” (1993, galerija “G&G”, kuratore Gunta Boluža), “Kentaurs, putns un zilonis III” (1995, kafe – galerija “Andalūzijas suns”), “Dievmātes galva” (1996, galerija “Rīgas Galerija”, kuratore Inese Riņķe), “Aija zīmē. Aija zīmē” (1998, LNMM, kuratore Elita Ansone), “Zuzanna un kaķis” (1999, galerija “Daugava”, kuratore Anda Treija), “Sarunas par mākslu” (2004, galerija “Rīgas Galerija”), “Princese uz zirņa” (2007, izstāžu zāle “Arsenāls”, LNMM), “Daugaviņa” (2008, galerija “Daugava”), “Varavīksne” (2010, galerija “Daugava”), “Nākotnes pilsēta” (2011, Starptautiskā Mākslinieku savienību konfederācijas izstāde, CDH, kuratores Margarita Karlova (Krievija), Aija Zariņa, Diāna Laguna, Maskava, Krievija), “Tavs bērns” (2011, galerija “Daugava”), “Tēvs” (2012, LNMM, izstāžu zāle “Arsenāls”), “Laimīgā zeme” (2013, galerija “Daugava”), “RA i nis” (2015, galerija “Alma”, kuratore Astrīda Riņķe), “Tavs bērns-II” (2017, galerija “Daugava”), “Mosties, mosties reiz, svabadais gars ” (2020, LNMM, kuratore Elita Ansone) u.c.
Māksliniece veidojusi lendārta objektus: “Lielā galva, kas gulēja jūras malā” (1990, Malme, Zviedrija), “Piemineklis Rainim” (1995, SMMC-R izstāde “Piemineklis”, Zaķusala, Rīga), “Dievmātes galva” (1996, Pedvāles mākslas parks).
Aija Zariņa radījusi scenogrāfiju teātra izrādēm: “Pārventas hetēra” (1993, Paula Putniņa luga, režisore Māra Ķimele, Jaunais Rīgas teātris), “Rutes grāmata” (1994, režisore Māra Ķimele, Jaunais Rīgas teātris), “Viljama Šekspīra sonēti” (1996, režisore Māra Ķimele, Jaunais Rīgas teātris).
Aija Zariņa bija LMS biedre no 1982.- 2018. gadam un tika uzņemta ar gleznotāju Induļa Zariņa, Borisa Bērziņa Jāzepa Pīgožņa (1934-2014) rekomendācijām, LMS Gleznotāju sekcijas priekšsēdētāja p.i., gleznotāja Jāzepa Pīgožņa izsniegtu ieteikumu, LMS valdes pirmā sekretāra, grafiķa Gunāra Kroļļa parakstītu lēmumu. Lēmumu pamatoja LMS valdes pozitīvs balsojums 6/44. PSRS MS lēmumu apstiprināja ar vecākās instruktores S.Ivanovas parakstu 1984. gadā. Līdz 2012. gadam Aija Zariņa bija LMS galerijas vadītāja. Piedalījusies LMS rīkotajās izstādēs “Mākslas dienas” un “Rudens” (no 1981. gada).
Aijas Zariņas darbi atrodas Latvijas Mākslinieku savienības muzejā, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, Literatūras, teātra un mūzikas muzejā, Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejā, Kuldīgas muzejā, Madonas Novadpētniecības un mākslas muzejā, Talsu novada muzejā, Tukuma muzejā, Valsts Tretjakova galerijā (Maskava, Krievija), PNM Galerijā “Zacheta” (Varšava, Polija), Zimmerli mākslas muzejā (Ņūbransvika, Ņūdžersija, ASV), M.Barišņikova mākslas centrā (Ņujorka, ASV) u.c.
Aija Zariņa “Tango”, 1984, kartons, eļļa, akrils, 162×143,5 cm, LMS muzejs