Jānis Martinsons no 1955. gada mācījās Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas Metāla mākslinieciskās apstrādes nodaļā (RLMV, tag. MIKC Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas Produktu dizaina izglītības programma). RLMV pedagogi tolaik bija: metālmākslinieki Raimonds Kazmers (RLMV Metāla mākslinieciskās apstrādes pedagogs), Ainis Gulbis (RLMV Metāla mākslinieciskās apstrādes nodaļā no 1953, vadītājs no 1971), Jānis Porietis (RLMV Metāla mākslinieciskās apstrādes nodaļas pedagogs), gleznotāji Jānis Ērglis (1891-1964; RLMV mācību pārzinis 1944-1947, 1953-1959, direktors 1947-1953, zīmēšanas pedagogs no 1959), Eduards Jurķelis (1910-1978; RLMV pedagogs 1945-1977), Kārlis Sūniņš (1907-1979; RLMV kompozīcijas pedagogs 1944-1967), tēlnieki Meijers Furmans (1921-1973; RLMV pedagogs, direktors 1953-1959), Leons Tomašickis (1904-1996; RLMV pedagogs 1953-1967, 1974-1977), Ella Leimane (1910-2004; RLMV pedagoģe 1948-1965), arhitekte Marta Staņa (1913-1972; RLMV pedagoģe 1953-1959), scenogrāfs Imants Žūriņš (1923-2014; RLMV zīmēšanas pedagogs 1956-1959, kompozīcijas pedagogs 1967-1980, direktors 1959-1985) u.c.
Jānis Martinsons 1960. gadā beidza RLMV Metāla mākslinieciskā apstrādes nodaļu un viņam līdzās nodaļu absolvēja Zigfrīds Rozenbergs.
20. gs. 50.-60.g. mākslinieki un arhitekti atsaucīgi uztvēra sociālās vides demokratizācijas tendences, un izmantojot literatūru, kā arī personīgos sakarus ārpus Latvijas, papildināja zināšanas dizaina jomā. Laikposms, ko dēvē par “Hruščova atkusni”, viesa radošās brīvības sajūtu un darbīgumu metālmākslā, un ārpus ideoloģiskiem pasūtījumiem tika pielietots daudzveidīgs apstrādes un stilistisko paņēmienu klāsts. Pēc RLMV beigšanas, no 1960. gada Jānis Martinsons strādāja LPSR Mākslas fonda kombināta “Māksla” (tag. LMS Radošais kvartāls “Kombināts MĀKSLA”, Gaujas ielā 5, Rīgā) metāla mākslinieciskās apstrādes cehā par metālkalēju. Mākslinieks izpildīja kombināta pasūtījumus interjera un eksterjera noformējumam, izgatavoja gaismas ķermeņus, svečturus, kamīna kalumus un piederumus, dzelzs režģus, sienas dekorus. Darbojoties kombinātā “Māksla”, Jānis Martinsons pilnveidoja metālapstrādes zināšanas un nostiprināja savu niansēto un jūtīgo māksliniecisko rokrakstu. No 1964.-1967. gadam viņš bija arī RLMV mācību ražošanas darbnīcas mākslinieks-meistars.
20. gs. 60.-70.g. Latvijas mākslā tika integrētas Skandināvijas dizaina stilistiskās tendences un materiālu lietojums, kā arī “sociālistiskā bloka valstu” pieredze interjeru veidošanā. Veidojās dizaina pieprasījums, pasūtījumus izpildīja pieredzējuši mākslinieki un RLMV absolvējušie metālmākslinieki – Jānis Martinsons, Raimonds Rinkevičs, Zigfrīds Rozenbergs, Ināra Gulbe (1935-1998) un Vilis Zibens, kuri darbos izmantoja raupjas modernisma stilistiskās atsauces un formas. Darbu vizuālajam tēlam bieži tika lietots tumšs patinas tonis, kas atgādināja smēdes kaluma kvēpus, un kapars patinēts tumšs ar “sēra aknām”. Virsmas pulējums tika lietots tikai formveides akcentēšanai.
Izstādēs Jānis Martinsons piedalās kopš 1970. gada. Kopā ar dzīvesbiedri, ādas plastikas mākslinieci Irēnu Martinsoni radošos kopdarbos tika meklēta materiālu – ādas un kaltā metāla plastikas sintēze, veidojot gan grāmatu iesējumus, gan kamīna plēšas, sienas dekorus. Jānis Martinsons rīkojis personālizstādes Latvijā – Cēsīs, Rīgā, kā arī Vācijā. Mākslinieks piedalījies Republikāniskajās Lietišķi dekoratīvās mākslas izstādēs Rīgā (1969,1971,1973), Vissavienības Lietišķās mākslas izstādē Maskavā (1970), Lietišķās mākslas izstādēs Ļeņingradā (tag. Sanktpēterburga, Krievija), Ungārijā (1970), Vācijā (1971). Jāņa Martinsona darbi bijuši eksponēti Latvijā, Dānijā, Norvēģijā, ASV u.c. Mākslinieks ir ilggadējs Cēsu mākslas izstāžu dalībnieks.
Būtisks daiļrades posms māksliniekam saistīts ar Cēsu pilsētu un apkārtni. Jānis Martinsons veidojis detaļas mācību iestādēm, sabiedriskajām ēkām, veikaliem Cēsīs, Jāņmuižā, Limbažos, Rīgā u.c. Nozīmīgs mākslinieka darbs ir Cēsu pilsētas monumentālā robežzīme – cilnis ar pilsētas stilizēto ģērboni un uzrakstu – telpiski veidotiem burtiem “Cēsis” (nerūsējošs tērauds, kapars, dolomīts, 1978). Mākslinieks atjaunojis Rubenes evaņģēliski luteriskās baznīcas torņa vējrādītāju – gaili, veidojis vecpilsētas ielu lukturu dizainu Cēsīs un Limbažos.
Atsaucoties laikmeta paradigmas maiņai Latvijā, pēc neatkarības atjaunošanas Jānis Martinsons dibināja ģimenes uzņēmumu “Martinsons un tēvs” (1994), kas 2011. gadā pārtapa par SIA “Martinsons.lv” un izgatavoja metālmākslas pasūtījuma darbus privātpersonu ēku interjeriem, eksterjeriem, arī pilsētvidei, kā arī piedalījās mantojuma objektu restaurācijā un atjaunošanā.
Jānis Martinsons ir LMS biedrs no 1975. gada un tika uzņemts ar metālmākslinieku Arnolda Naikas (1908-1991), Raimonda Rinkeviča, keramiķes Olitas Āboliņas (1931-2000) rekomendācijām, LPSR Mākslas fonda kombināta “Māksla” direktora V.Biezā parakstītu raksturojumu, LMS Lietišķi dekoratīvās mākslas sekcijas priekšsēdētāja, metālmākslinieka Raimonda Rinkeviča izsniegtu ieteikumu un LMS valdes priekšsēdētāja, gleznotāja Edgara Iltnera (1925-1983) parakstītu lēmumu. Lēmumu pamatoja pozitīvs LMS valdes balsojums 33/3.
Jāņa Martinsona darbi atrodas Latvijas Mākslinieku savienības muzejā, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, Cēsu Vēstures un mākslas muzejā, kā arī privātkolekcijās.
Jānis Martinsons “20. gadsimts. Sākums”, dzelzs, koks, 48×48 cm, 1973, LMS muzejs