Latvijas Mākslinieku savienība (LMS) sēro par nozīmīgas tēlnieces Ēvī Upenieces aiziešanu mūžībā.
Iekšējs spēks un vajadzība jaunradīt iedvesmoja mākslinieci un palīdzēja ieraudzīt stiprus cilvēkus sev apkārt. Spēcīgas un skaistas sievietes ir viņas radīto portretu galerijā: gleznotājas Maijas Noras Tabakas portrets (bronza, 1976), aktrises Ausmas Kantānes portrets (bronza, 1977), aktrises Elzas Radziņas portrets (bronza, 1981) u.c. Ēvī Upenieces interese saistījās arī ar A.Pumpura eposa “Lāčplēsis” varones Spīdolas tēlu, kam “Atmodas laikos” radīts cikls (bronza, 1988) un veidotais tēls ieguvis pārlaicīgumu, joprojām ir tēlnieciski aktuāls un pārliecības spēkā nerada politiskās nodevas sajūtu.
Ēvī Upeniece mācījusies bij. Rīgas 23. sākumskolā (1931-1939) un Rīgas pilsētas 2. ģimnāzijā (1939-1944; tag. Rīgas valsts 2. ģimnāzija). No 1944.-1946. gadam bijusi audzēkne Rīgas Daiļamatniecības vidusskolas Keramikas nodaļā (RLMV, tag. MIKC Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas Keramikas izstrādājumu dizaina izglītības programma), kur tika ieskaitīta 4. kursā. RLMV pedagogi tolaik bija gleznotāji – Jūlijs Viļumainis (1909-1981; RLMV gleznošanas pedagogs 1945-1946, 1949-1953), Jēkabs Bīne (1895-1955), Kārlis Freimanis (1909-1987; RLMV pedagogs 1945-1961), Antons Megnis (1907-1982; RLMV pedagogs no 1946), Jānis Ērglis (1891-1964; RLMV mācību pārzinis 1944-1947, 1953-1959, direktors 1947-1953, zīmēšanas pedagogs no 1959-?), Eduards Jurķelis (1910-1978; RLMV gleznošanas pedagogs 1945-1978), Kārlis Sūniņš (1907-1979; RLMV kompozīcijas pedagogs 1944-1967), grafiķi – Kārlis Bušs (1912-1987; RLMV pedagogs 1944-1947), Voldemārs Krastiņš (1908-1960; RLMV pedagogs 1945-1946, 1956-1957), keramiķe Milda Brutāne (1903-1973; RLMV Keramikas nodaļas pedagoģe un vadītāja 1942-1965) u.c.
Līdzās Ēvī Upeniecei mācījās arī topošās mākslinieces Natālija Mentele (Briede, 1923-1987; RLMV absolvente 1945), Ruta Svile (1927-2013), Rita Einberga (1921-1979; RLMV absolvente 1948) un apguva prasmes veidot keramikas vāzes, traukus un sīkplastikas figūras. Viņu darbi tika eksponēti Rīgas Arhitektūras izstādē (1946, bij. Rīgas Arhitektūras pārvalde, Doma laukums 6, Rīga), kurā piedalījās keramikas nodaļas audzēknes.
No 1946. gada Ēvī Upeniece studēja Latvijas PSR Valsts Mākslas akadēmijas Tēlniecības nodaļā (LMA, tag. Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās mākslas nodaļas Tēlniecības specialitāte). LMA Tēlniecības nodaļas pedagogi tolaik bija Latvijas profesionālās tēlniecības pamatlicēji: Teodors Zaļkalns (1876-1972; LMA Tēlniecības katedras vadītājs 1944-1945, 1946-1958), Kārlis Zemdega (1894-1963; LMA Tēlniecības katedras vadītājs 1940-1941, pedagogs 1947-1962), Emīls Melderis (1889-1979; LMA tēlniecības pedagogs 1947-1962, 1958-1971, Tēlniecības katedras vadītājs 1945-1946, 1958-1971, konsultants līdz 1979), Kārlis Jansons (1896-1986; LMA tēlniecības pedagogs 1937-1972, vasaras prakses vadītājs līdz 1984), Arnolds Skribnovskis (1908-1989; LMA tēlniecības pedagogs 1940-1941, 1944-1956), Oļgerts Jaunarājs (1907-2003; LMA Zīmēšanas katedras asistents 1944-1950) u.c.
Ēvī Upeniece LMA mācījās kopā ar topošajiem tēlniekiem Ernstu Ņeizvestniju (1925-2016) un Hariju Fišeru (1918-1989), kas studijas LMA pārtrauca. Māksliniece 1952. gadā absolvēja LMA Tēlniecības nodaļu ar diplomdarbu – “Artūra Frinberga portrets”, vadītājs Teodors Zaļkalns. LMA Tēlniecības nodaļu viņai līdzās pie vadītāja Teodora Zaļkalna beidza Elita Pureniņa (1924-2019) ar darbu “Mākslinieka Artura Lapiņa portrets”, Alvīne Veinbaha (1923-2011) ar darbu “Bronzas lējējs”, Kārlis Stārasts (1911-1996) ar darbu “Fizkultūrietis”, Jānis Paass, Vladimirs Pavlovs.
Ēvī Upeniece no 1952. gada ar pārtraukumiem darbojusies kā tēlniece LMS Mākslas fonda (MF) kombinātā “Māksla” (1964-1980; tag. LMS muzeja radošais kvartāls “Kombināts MĀKSLA”, Gaujas iela 1,3,5,9, Rīga), kur realizēja pirmo mākslinieces darbu “Piemineklis fašistu upuriem Ziepniekalnā” (1956, granīts, 350×150 cm, postaments – 150×150 cm, Ziepniekkalna apkaime, Rīga). Tas bija viens no pirmajiem granītā realizētajiem darbiem publiskajā ārtelpā Latvijā pēc Otrā pasaules kara un metu mālā veidoja Rīgas Augšāmcelšanās luterāņu baznīcas telpās Lielajos kapos, Rīgā.
Ēvī Upeniece veidojusi pasūtījuma darbus: Dekoratīvu sienas panno (1964, šamots, 300×500 cm, bij. LPSR Veterinārijas un lopkopības institūts, Sigulda), Dekoratīvs keramikas panno “Ģimene” (1965, keramika, 400×300 cm, Vilnohirskas metalurģiskais kombināts, Ukraina) u.c. Tēlniece kombinātā “Māksla” darbojās līdzās dzīvesbiedram, tēlniekam Vladimiram Rapiķim (1921-1985), Laimonim Blumbergam (1919-2014), Ļevam Bukovskim (1910-1984) un bijusi arī kombināta “Māksla” Tēlniecības ceha priekšniece (1953). Turpmākajos gados māksliniece MF kombināta “Māksla” darbnīcās realizēja autordarbus bronzā, marmorā, granītā. 20. gs. 50.-60. gados radošos darbus veidoja bij. LMS Radošajā darbnīcā Duntes ielā 50, Rīgā.
No 1964.-1977. gadam tēlniece vadījusi Rīgas 45. vidusskolas keramikas pulciņu.
Izstādēs Ēvī Upeniece piedalījās no 1953. gada. Mākslinieces darbi bijuši eksponēti izstādēs: Padomju Latvijas mākslinieku Jaunrades darbu izstāde (1953, bij. Valsts latviešu un krievu tēlotājas mākslas muzejs, VMM, tag. LNMM, eksponēja diplomdarbu), Republikas Tēlotājmākslas izstāde (1954, VMM, tag. LNMM), Republikas Tēlotājmākslas izstāde “LOSR-40” (1957, VMM, tag. LNMM), 2. Republikas jauno mākslinieku mākslas izstāde (1957, LMA), Vissavienības jauno mākslinieku izstāde (1957, Maskava, Krievija), VI Vispasaules Jaunatnes un studentu festivāla izstāde (1957, Maskava, Krievija), Baltijas republiku tēlniecības izstāde (1958, VMM), Republikas Tēlotājas mākslas izstāde “LPSR 20. gadadienai” (1960, VMM), Republikas Tēlotājas mākslas izstāde “PSKP XXII kongresam” (1961, VMM, LNMM), Republikas 3. Portretu izstāde (1961, VMM), Republikas Tēlotājas mākslas izstāde (1962, VMM), Republikāniskā Lietišķās mākslas darbu izstāde (1962, VMM), Republikas Tēlotājas mākslas izstāde (1963, VMM), LPSR Mākslinieku darbu izstāde (1964, Maskava, Krievija), LPSR 25. gadadienai veltīta Republikas Tēlotājas mākslas izstāde (1965, VMM), Republikas 2. Tēlotājmākslas izstāde “Miera sardzē” (1967, VMM), Republikas Tēlotājmākslas izstāde LOSR-50 (1967, VMM), Republikas Tēlotājmākslas izstāde (1969, VMM), Republikas Tēlotājmākslas PSKP 24. kongresam veltīta izstāde (1971, VMM), Dekoratīvās tēlniecības izstāde (1973, “Mākslinieku nams”), Starptautiskā tēlniecības kvadriennāle “Rīga” (1980, 1984, 1988, 1992, AMM, “Tēlnieku nams”, bij. Rīgas Skulptūru dārzs), PSRS skulptūru izstāde (1990, Stokholma, Zviedrija), “Cilnis” (1994, LMS izstāžu zāle “Tēlnieku nams”), “Baltā” (1995, LMS izstāžu zāle “Tēlnieku nams”), “Upe” (1995, Latvijas Dabas muzejs), “Tēlniecība-96” (1996, LMS galerija), “Tēlnieki pilsētai” (1998, Rīgas Sv. Pētera baznīca), “Dolo-mīts” (2004, AMM, Velvju zāle), “Rīga – Viļņa” (2006, galerija “Jono”, Viļņa, Lietuva), “8 latviešu meistari pavasarim” (2006, Dailes teātris), 12. Latvijas medaļu mākslas triennāle (2006, AMM Velvju zāle), “Nacionālie dārgumi” (2007, galerija “Birkenfelds”), Latviešu tēlniecības izstāde “Ceļš” (2018, Rīgas Sv.Pētera baznīca) u.c.
Tēlniece rīkojusi personālizstādes un nelielas grupu izstādes: “Ēvī Upenieces darbu izstāde” (1969, Rīgas 45. vidusskola), “Ēvī Upeniece. Tēlniecība” (1976, AMM, Velvju zāle, MF katalogs, R.Čaupovas teksts), “Ēvī Upeniece. Tēlniecība” (1977, Venstspils, Saldus, Kazdanga, Rūjiena, Naukšēni), “Ēvī Upeniece. Personālizstāde” (1978, Maskava, Krievija), “Ēvī Upenieces darbu izstāde” (1981, MF izstāžu zāle “Tēlnieku nams”, MF katalogs V.Kučinskas teksts), “Ēvī Upenieces darbu izstāde” (1982, Koknese, Vecbebri, Sigulda), “Ēvī Upenieces darbu izstāde” (1984, Madona, Kuldīga), “Mūsu mākslinieces” (1984, kopā ar Ilgu Zandbergu, bij. T.Zaļkalna memoriālais muzejs, LNMM), “Sieviete Ēvī Upenieces tēlniecībā” (1986, bij. T.Zaļkalna memoriālais muzejs, LNMM), “Ēvī Upenieces tēlniecībā – retrospekcija”(1995, AMM, Velvju zāle), “Ēvī Upeniece” (2001, galerija “Tifāna”), “Ēvī Upeniece. Dēla piemiņai” (2003, Melngalvju nams), “Ēvī Upeniece. Tēlniecība” (2004, VMM Mazā zāle), “Ēvī Upenieces mazo formu tēlniecības un Baibas Ulandes gleznu izstāde” (2004, galerija “Antonija”), “Ēvī Upenieces tēlniecībā – retrospekcija” (2005, AMM, Velvju zāle; 2005, galerija “Tifāna”), “Ēvī Upeniece. Dēla piemiņai” (2006, galerija “Mākslas mūrnieks”), “Ēvī Upeniece. Atskaite” (2014, Rīgas Sv. Pētera baznīca), “Ēvī Upeniece. Tēlniecība” (2015, Rīgas Sv. Pētera baznīca), “Ēvī Upeniece. Atskaite” (2016; 2018, Rīgas Sv. Pētera baznīca), “Zemes meita” (2020, galerija “Aminori”).
Māksliniece pati ir sastādījusi un izdevusi katalogus par savu radošo darbību: “Tēlnieces Ēvī Upenieces nesakārtotās atmiņas” (2015, “Anima libra”) un “Ēvī Upenieces tēlniecība” (2015, “Anima libra”).
Kā nozīmīgu radošā snieguma kvalitāti un ievērojamu devumu latviešu tēlniecībā, jāatzīmē autores prasme atklāt sievietes tēla daudzveidīgās šķautnes. Ēvī Upeniece savos darbos akcentējusi sievietes iekšējās pasaules emocionālo, nedaudz idealizēto skaistumu. Māksliniece darbos apturējusi steidzīgo laiku, lai atklātu mainīgo sievietes dabu: laimīgo, strādīgo, cietēju un cīnītāju. Ēvī Upenieces darbos attēlotās sievietes izjūt pārdzīvojumu, bet nav salauztas – varones iztur dzīves spriedzi, kas ir autobiogrāfisks tēlojums, jo māksliniece darbu radīšanas procesā veidojusi sevis piedzīvoto un privāti pārdzīvotās emocijas.
Atzīmējama ir autores spēja neļauties politiskam spiedienam PSRS laikos, klusi un nosvērti darboties, saprotot dzīvības vērtību, kas izteikta figurālos “Salaspils Madonnas I, II” (bronza, 1979, 1981) tēlos, gan “Žēlsirdīgās māsas” (bronza, 1978) atveidojumā. Ēvī Upeniecei piemita radošs viedums, spēja pārvaldīt materiālu un tēmu – dzīvot pacietīgi, ar sajūtu, ka dzīvībai ir vērtība, ko nevar sasteigt. Tēlniece izturējusi un izdzīvojusi 20. gs. ģeopolitiskās izmaiņas Latvijas teritorijā ar formveides prasību un stilistikas maiņu – no reālisma uz sociālistisko reālismu, modernismu, tad postmodernismu, ar lielu interesi izjutusi laikmetīgo mākslas tendenču ienākšanu, zinājusi un meistarīgi pārvaldījusi tēlniecības tehnikas, bet tomēr palikusi uzticīga sevis sintezētai stilistikai un formai.
Lai atzīmētu Ēvī Upenieces devumu kultūrā, tēlniecei piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis (2021), VKKF Mūža stipendija (2006), LMS pateicība (1972) un PSRS VTSSI bronzas medaļa (1963). 2015. gadā māksliniece tika atzīta par Goda ādažnieci.
1957. gadā Ēvī Upeniece tika uzņemta par LMS biedres kandidāti ar tēlnieku Kārļa Zemdegas, Emīla Meldera, Leas Dāvidovas-Medenes (1921-1986) rekomendācijām, LMS Tēlnieku sekcijas priekšsēdētāja Emīla Meldera izsniegtu ieteikumu, LMS valdes priekšsēdētāja, gleznotāja Leo Svempa (1897-1975) parakstītu lēmumu. Māksliniece bija LMS biedre no 1959. gadā ar tēlnieku Egona Zvirbuļa (1907-1986), Harija Sprinča (1928-2002), Līzes Dzeguzes (1908-1992) rekomendācijām, LMS Tēlnieku sekcijas priekšsēdētāja Emīla Meldera un priekšsēdētāja p.i., tēlnieka Egona Zvirbuļa izsniegtiem ieteikumiem un LMS valdes priekšsēdētāja, gleznotāja Leo Svempa (1897-1975) parakstītu lēmumu. Ēvī Upeniece tika nozīmēta veidot LMS sadarbību ar Rīgas 31. vidusskolu (1962). Māksliniece veicinājusi latviešu tēlniecības plašāku atpazīstamību Dānijā un piedalījusies LMS izstādēs “Mākslas dienas”, “Rudens”.
Ēvī Upenieces skulptūra atrodas Rīgas pilsētvidē, kā arī mazās formas darbi, portreti, alegoriskas kompozīcijas ir Latvijas Mākslinieku savienības muzejā, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejā, Valsts Tretjakova galerijā (Maskava, Krievija), citos muzejos un privātkolekcijās.
Latvijas Mākslinieku savienība izsaka visdziļāko līdzjūtību tēlnieces Ēvī Upenieces tuviniekiem un kolēģiem.
Atvadīšanās no tēlnieces Ēvī Upenieces notiks š.g. 6. septembrī no plkst. 14.00 līdz 15.00 Rīgas Kremācijas Lielajā zālē, Varoņu ielā 3a.
Ēvī Upeniece “Nevienam es Rīgas nedošu”, bronza, 113x48x37 cm, 1989, LMS muzejs