Latvijas Mākslinieku savienības (LMS) galerijā, 11. novembra krastmalā 35, Rīgā no 17. augusta līdz 29. septembrim ir apskatāma Latvijas Mākslinieku savienības muzeja izstāde “Rīga rāmī”.
Rīgas pilsētas izaugsmei, notikumiem un personību daudzveidībai var izsekot gan hronikās, gan atmiņu stāstos un literāros sacerējumos, bet vizuālais priekšstats par Rīgu aizsākas tikai 16. gadsimta vidū (Sebastiāns Minsters (Sebastian Münster, 1488–1552), vēlāk 18.gs. 2.pusē -19.gs. sākumā akvareļos dokumentējis J.K.Broce (Johann Christoph Brotze, 1742-1823), bet sākot ar 19.gs. beigām jau daudz vairāk pilsētskatus varam vērot fotogrāfijās, taču Latvijas profesionālajā glezniecībā un grafikā galvaspilsētas attēlojums visvairāk parādās 20.gs. 2.pusē. Šo aktivitāti aktualizē vairāki nosacījumi – politiskie, sabiedriskie, ekonomiskie: ēku un dažādu jaunbūvju celtniecība, to nozīmīgums ikvienam pilsonim, ideologu vēlme propagandēt jaunās varas jaudīgumu un aktīva sabiedrības iesaiste kopējās vides labiekārtošanā. To visu vajadzēja attēlot arī mākslā, popularizēt izstādēs, un tā kā ainavas žanrs Latvijas mākslā vienmēr ir bijis iemīļots, tad mākslinieki ar interesi attēloja vidi sev apkārt – dažādos Rīgas skatus, un šajos mākslas darbos vērojama liela vizuālo uzdevumu daudzveidība, ko nosaka dažādo mākslinieku paaudžu izglītība, rokraksti, tēmas, krāsu un stilistikas izvēle.
Izstādes “Rīga rāmī” ekspozīcijā ir neliela daļa no Latvijas Mākslinieku savienības muzeja kolekcijas ar darbiem, kas radīti 20.gs. 2.pusē, kur mākslinieku redzējumā var vērot visdažādākās Rīgas noskaņas, vietas un norises. Tas ir laiks, it īpaši 20.gs. 60.gadi, kad mainās Rīgas vizuālais tēls: tiek celti jauni mikrorajoni, viesnīcas, augstceltnes, tilti, un arī šī izstāde norisinās toreiz modernajā ēkā “Mākslinieku nams” (1953.-1960. gads, arh. K.Plūksne), kur daži no darbiem ir bijuši eksponēti tolaik un radīti šī nama mākslinieku darbnīcās.
Ekspozīcija ir kā kaleidoskops, kur uzplaiksnī Rīgas dažādās vietas un norises ar mākslinieku iespaidiem “rāmjos”, un profesionāļu mākslas darbos vērojami gan Vecrīgas baznīcu torņi un pagalmi, gan panorāma gar Daugavu, gan industriālā ainava, gan ar Rīgu saistītie vēstures un laikmetīgie notikumi.
Izstādē iespējams izjust Rīgas dažādo raksturu, vērojot gan romantiskas jūsmas apdvestos Vecrīgas stūrīšus (L.Āriņš, K.Cīrulis, J.Brekte u.c.) un radot sajūtas par viduslaiku pilsētas šarmu, to tēlojot dokumentāli precīzā, smalkā zīmējumā grafikās vai akvareļos ar atraisītu pludinājumu un spilgtiem krāsu akcentiem, gan pretēji 60.gados aktuālā tematika – jauncelsme, kur attēlotajos industriālajos objektos ar apgarotu tēlainību mākslinieki uztver celtniecības ritmus (P.Duškins) un modernās celtnes (E.Jurķelis). Industriālās ainavas žanra viens no nopietnākiem aizsācējiem ir Henrijs Klēbahs (1928 – 1998), kas par pilsētu teicis, jo labāk to pazīsti, jo tā ir interesantāka un centies parādīt konkrētu objektu tā, lai varētu apjaustu arī pilsētas plašumu. 20.gs. 60.gados jūtama “skarbā stila” monumentālo formu, smagnējo proporciju un uzsvērtu līniju ritmu atbalsis, bet 70.gados pieaug dekoratīvā ievirze, formu stilizācija, ekspresīva krāsainība un ainavas vai kādas ikdienas norises tēlainība. Radot sintezitētus dabas tēlus, veidojot atsevišķu elementu savstarpējo saistību, kur vadmotīvs ir konkrēta ainava ar sauli – izceļas Laimdots Mūrnieks (1922 – 2011), kas tiešo dzīves un plenēra novērojumu ietekmē rada telpisku izjūtu statiskajai ainavai piešķirot tādu kā pulsējošu sajūtu ar koku asajiem siluetiem.
Mākslinieki katrs savā rokrakstā un izjūtās attēlojuši arī dažādas norises pilsētā, kas tik nozīmīgas ir bijušas un ir joprojām Rīgai: riteņbraukšanas sacīkstes (I.Helmūts), skolnieku dziesmu svētki (J.Jurjāns) un Mākslas dienas (I.Zariņš), kuras 1977. gadā sāka norisināties publiskā ārtelpā ar atklāšanu Doma laukumā.
Izstādē var iepazīt gan mūžībā aizgājušo mākslinieku dažādo rokrakstu periodus, piemēram, V.Purvīša skolnieku V.Kalnrozi (1894 – 1993) ar atpazīstamo Rīgas panorāmu un tās atspulgu Daugavā vai U.Daņiļevska (1945-2005) brūno toņu smalko kolorīts un ar koši sārtiem akcentiem Pārdaugavas koka mājiņu logu slēģos, kā arī šobrīd praktizējošo mākslinieku daiļrades sākumposmu rokrakstus un tēmu izvēles gan Rīgas veidošanos un svētku nakts noskaņas (H.Heinrihsone), gan toreiz nozīmīgā V.I Ļeņina muzeju (I.Avotiņa), gan liego pavasari Pārdaugavā (L.Purmale), gan krāsās un nodarbēs atraisīto bērnu spēles (I.Siliņa).
Daudziem šie darbi būs kā atkalredzēšanās ar senām paziņām, kavēšanās atmiņās, daudziem tās būs nekad neredzētas kompozīcijas un iepazīšanās ar 20.gs. 60.- 80.gadu autoru rokrakstiem un laikmeta izjūtu, kad propagandai bija svarīgi attēlot kā jaunā dzīve veidojas, un viens no mākslas pamatnocījumiem tiek definēts – sociālais nozīmīgums un sabiedriskā aktualitāte. Vērojot Rīgas tēlojumu caur mākslinieku personīgo skatījumu, ir jūtams laikmets gan izteiksmes līdzekļu un kompozīciju, gan tēmu plašajā diapazonā, kas paver ieskatu nozīmīgā mākslas procesu posmā.
Teksta autore: mākslas zinātniece Baiba Guste
Ekspozīcijas autors: gleznotājs Jānis Purcens
Projekta vadītājs: biedrības “Latvijas Mākslinieku savienība” prezidents, tēlnieks Igors Dobičins.
Izstāde tapusi ar Rīgas valstspilsētas pašvaldības atbalstu.
