Situācija šī brīža vizuālās mākslas laukā ir unikāla. Valsts, pašvaldību birokrātija to ir pārvērtusi par zālienu, kas tiek pļauts ar VKKF u.c. izkapti 2-3 reizes gadā, jāatzīmē, tiek pļauts tikai mēslotais viducis. Kādas ir izdzīvošanas cerības apkaimēm – nav jautājums. Mākslu var nospēlēt kārtīs vai kā citādi izdarīties, tikai jābūt paklausīgam mākslu labvēlim, citādi izsmies un pārdos par rāmja cenu, vai arī piedāvās apmaksātu tenku kampaņu. Mākslu ministrija noteikti palīdzēs ar izmeklētu nekompetenci un spēju sasmalcināt un sašķeldot jebkuru atšķirīgu, neērtu viedokli. Mākslu muzejs, atlikušās galerijas pārticībā un pateicībā reflektē cildināt pašizveidotās īstermiņa izcilības. Tālredzība nav veicināma, aktualitāte ir labi sagremoti pasaules norišu salāti. Mākslu kritika šobrīd nav nepieciešama – tā jāizauklē, kas ir nepatīkams, nepateicīgs darbs, jo mēs visu pērkam jaunu un nelāpām. Dalījums mākslas veidos, profesionālos materiālos nepastāv, var mākslas norises dalīt personālijās un uzvārdos.
Māksliniek, runā!
Ar sveicieniem,
Latvijas Mākslinieku savienības prezidents Igors Dobičins