Īsi pirms vasaras saulgriežiem, savas dzīves un radošā ceļa augstākajā punktā – Roberts Diners 45 gadu vecumā devies mūžībā. Dzimis ziemas saulgriežu laikā, viņš visspožāko, vēl neizzināto Saules gaismas mazu daļiņu nu paņēmis sev līdz… Tikpat spožs, neparasts un „ārpus visiem rāmjiem“ bija arī jaunā mākslas zinātnieka pirmais ienāciens mākslas pasaulē, kad viņš vēl kā teorētiķu nodaļas students pieteica sevi gluži citā lauciņā – tēlniecībā, eksponējot 1998. gadā 2. Vispārējā latviešu mākslas izstādē “Uzmanīgi. Plīstošs” 120 miniatūru vaska figūru kolekciju. Kupli sazarojusī Latvijas tēlniecības tradīcija paģērēja lietot granītu, bronzu, koku. Radīt portretus un apaļskulptūras. Roberts turpretī strādāja ar krāsotu vasku. Turklāt viņa mītisko, cilvēkveidīgo būtņu garums nepārsniedza 10 cm. Tie bija mistiskas pasaules pārstāvji ar savu izteiksmi, materialitāti un vērtību.
Mītiskas, mistiskas būtnes, dzimušas mākslinieka iztēlē, iekaroja mākslas telpas. Apbūra, pārsteidza. Tieši tādas bija manas izjūtas pirmoreiz ieraugot Roberta radīto. Dīvainie īpatņi pat mazliet biedēja ar saviem izmēriem, vieliskumu, nosaukumiem it kā atgādinot par dziļūdens dzīvnieku un augu eksistenci kādas nezināmas pasaules tālā okeānā. Tagad, kad Roberts Diners pats tik negaidīti aizgājis mūžības ceļus, ar gluži citu uztveri lasu viņa figūriņām un to grupām piešķirtos nosaukumus. Gulošais un sargātājs. Piecrocis. Cilvēkdzīvniekkrūms. Liesmgailvainā dievība. Soļotājs filcētos vaska zābakos. Cilvēkputns, kas nelido. Pravietis (Viltvārdis ar ausīm)… Šo sarakstu varētu turpināt tāpat, kā pieminēt daudzas izstādes un vietas, kurās šie darbi tikuši eksponēti. Visur Roberta Dinera darbi piesaistīja uzmanību un iespiedās atmiņā. Kādas aizvēsturisku būtņu atbalsis iemājojušas to vārdos? Dievi, varoņi, atspulgi un to ēnas. Tik trāpīgi dziļi, precīzi un jēgpilni saucās arī viena no daudzajām mākslinieka tandēmā ar mākslinieci Liliju Dineri sarīkotajām izstādēm galerijā MuseumLV. Izcili abu mākslinieku sadarbības rezultāti ir arī kopīgi realizētās ilustrācijas pasaules literatūras šedevriem – senfranču eposam “Dziesma par Rolandu” (2010), senislandiešu mitoloģisko un poētisko tekstu apkopojumam “Eddas dziesmas” (2015) un šumeru sacerējumam “Eposs par Gilgamešu” (2019). Roberts savā mākslā apvienoja daudzu kultūru ietekmes un tajā pat laikā radīja savu priekšstatu par mūsdienu pasauli, kur fantāzija un realitātes robežas kļūst arvien nepārskatāmākas. Mākslas teorētiķis vizuālā formā materializēja vārdos joprojām grūti formulējamas lietas, jēdzienus, izjūtas, apjausmas. Iespējams, fiksējot kaut ko no tālas nākotnes būtņu atspulgiem mūsdienu realitatē un nemainīgi mainīgajā pasaulē. Nākotni, kas jau klauvē pie durvīm, sajūtama, taču mūsu apziņa pagaidām atsakās pat acīmredzamajam noticēt.
Kad izlasīju no jauna kodolīgās Roberta sacerētās pasakas, visvairāk uzrunāja miniatūra “Zaļais sapņu ķērājs jeb elfs”. Tajā viņš aicināja kopā ar šo zaļo pavadoni “lidot kā putni gaisā vai peldēt un nirt jūras dzīlēs kā zivis”, jo sapņos neesot nekādu ierobežojumu…Nežēlīgi ātri un negaidīti nu Roberts pats ir atradis savu zaļo sapņu ķērāju zaļā sapņu pļavā, notraucot no vasaras pilnbrieda ziediem rīta rasu pirms vēl neizzinātās, spožās Saules gaismas pieskārieniem..
Tomēr Roberta Dinera sapņiem tagad, šeit un drīz vajadzīgs īstenojums. Kopš 2015. gada Roberts Diners kopā ar Kristapu Strautu organizēja brīvdabas tēlniecības izstādi Jūrmalas pludmalē pie Dzintaru koncertzāles. Tā bija tradīcija, kam tika ziedots tik daudz spēka un radošas enerģijas. Darbs pie šīs vasaras izstādes palika nepabeigts īsi pirms tās norises. Nu izstāde notiks bez mākslinieka paša līdzdalības, bet ar viņa radīto mistisko figūriņu klātbūtni. Kā cieņas apliecinājums māksliniekam Robertam Dineram. Viņš pats būs tuvumā kā Gulošais un Sargātājs. Jeb varbūt kā Zaļais Sapņu Ķērājs. Lai mirdz spoža rasa Tavos mūžības ceļos, Robert!
Mākslas zinātniece Irēna Bužinska