Šobrīd mūsu sabiedrībā ir dažādi viedokļi, kas liecina par demokrātijas izvērsumu plašumā un katra subjektīvā redzējuma nozīmību, bet rosinot ieraudzīt visus aspektus, jāatceras, ka, izvērtējot mākslas darbu, svarīgs ir ne tikai saturs, bet tēls, kas ir būtisks laikmeta, autora daiļrades un mūsu kopīgās kultūrvēstures mākslinieciskais sniegums.
Izvērtējot šī brīža Latvijas kultūras norises un Austrumeiropai aktuālo publiskās telpas ideoloģiskās attīrīšanas fenomenu, jāsecina, ka atsevišķās valstīs tas notiek ar atšķirīgu intensitāti un laiku. Latvijā tas atkārtojas ar 30-40 gadu ciklu: 1950.-1960.,1990.-1992., šoreiz 2022.-2023., nākošais 2050. gadā?
Katrs posms iezīmējas ar skaidri formulētu ideoloģisku skaidrojumu un mērķi, un posma noslēgumā publiskā telpa piepildīta ar šķietami pareizo simbolu.
Protams, risinājumi bija atšķirīgi pēc risinājuma ideoloģiskā vēriena, kvalificētu speciālistu, mākslinieku, arhitektu, tēlnieku, amatnieku piesaistes. Publiskajā telpā ikvienā laikmetā un politiski, ideoloģiski noteiktā situācijā tika akcentēti sava laika atbilstošie vēstījumi, izcelti ideju prezentējoši tēli – politiķi, kultūras darbinieki, sēras, atmiņu vai nacionālo pašapziņu vēstoši.
Šobrīd Latvijā iekšpolitiski uzsvars un audzinošo programmu mērķis ir viduvēju spēju akcentēšana pilsonī, jo to nosaka finansiālā situācija valstī, kas nesasniedz izcilības. Mērogā atbilstošais privātais finansējums pastāv virtuāli un nav ieinteresēts nacionāla mēroga ideju iemūžināšanā. Atbilstoši viduvēju spēju uzteikšanai tiek rediģēta publiskā telpa, kurā ir nepieciešamība veidot tikai labiekārtojuma elementus skulptūru izskatā, uzsverot bezpersonisko risinājumu vai sīkplastikas sirsnību.
Pastāvot valstiskam un militārās agresijas apdraudējumam no kaimiņos esošās Krievijas, saasinās arī pilsoņu iniciatīvas aizsargāt valsti. Saasinājums un bailes sublimējas vienīgā ar likumu neaizsargātā jomā, kultūras objektu virzienā. Piemēri ir vēsturē sakņoti – vizuālās mākslas darbi, literatūra un nacionālais jautājums. Relatīvā un kultivētā stresā loģiskie argumenti, estētiskās, mākslinieciskās vērtības tiek subjektivizētas eksistenciālā līmenī.
Izklāsta kontekstā jāuzsver, ka šobrīd Latvijā aktuālas kļūst realizētas laikmetīgajā mākslā un filozofijā esošās dekonstruktīvisma un destruktīvisma tendences, kas kļuvušas par vēsturnieku un politiķu instrumentu. Iezīmējas tendence interpretēt realitāti, virtuāli nojaucot esības robežu starp reālu ieguldīto izcilību darbu un klaviatūras taustiņu, kas izdzēš nevēlamo.
LMS un LMS muzejs ir atvērts diskusijām, kas balstītas mākslas profesionālā izvērtējumā.
